ATBILDĪBA. 10 baušļi - Tie, kuri uzņemas atbildību par savu dzīvi, tos dzīve arī sargā un vada

Autore: Inguna Balgalve

Atbildība 10. bauslis - Tie, kuri uzņemas atbildību par savu dzīvi, tos dzīve arī sargā un vada. 10. bauslis sevī ietver visus 9 iepriekšējos baušļus, ar kuriem plašāk var iepazīties iepriekšējos deviņos rakstos.

1.      Sāc ar sevi

Neviens cits, izņemot tevi pašu, nevar zināt, kas ir tas, ko tu patiesībā gribi. Ja pats to īsti nezini, tad sāc ar to, ka meklē atbildes sevī. Tiklīdz tu apzināsies, ko tu gribi tuvākā un tālākā nākotnē, tā dzīve tev sāks piedāvāt iespējas iegūt sev vēlamo.

2.      Cieni sevi un citus

Ceļā uz savu mērķi cieni sevi, neļaujot ar sevi manipulēt vai pazemot tikai tāpēc, ka tev ir vajadzīga palīdzība un atbalsts. Tāpat kā tu cieni sevi, cieni arī tos, kuri ir gatavi tev palīdzēt, atbalstīt un labdabīgi izturas pret tevi. Nevērtē sevi augstāk par citiem, jo tu nezini, kāpēc Dievs ir atsūtījis šos cilvēkus tavā dzīves ceļā.

3.      Izdari izvēli

Izvērtē visus “par un pret”, ieklausies savā sirdsbalsī un izdari izvēli. Kad esi izdarījis izvēli, aizmirsti par pārējiem variantiem, jo tie vairs nav aktuāli. Ja neizdarīsi izvēli vai turpināsi domāt kā būtu ja būtu, tad tu zaudēsi savu laiku, enerģiju un iespējas, lai iegūtu sev vēlamo.

4.      Nosaki prioritātes

Nosakot prioritātes, tu lietderīgi izmanto sev dzīvē atvēlēto laiku, pretējā gadījumā pastāv risks kļūt par instrumentu kāda cita cilvēka rokās, kurš ar tavu laiku un rokām realizēs savus plānus. Izdari to, kas tev  šodien ir svarīgs un rīkojies tā katru dienu. Atskatoties uz paveikto, tu redzēsi, ka izdarot svarīgāko, pārējais vai nu atrisinās pats vai maina svarīguma nozīmi.

5.      Esi godīgs pret sevi un citiem

Tu vari samelot citiem, bet tu nevari samelot sev, jo zini kā ir patiesībā. Tavs godīgums atspoguļojas tavā pašsajūtā. Tikai tad, kad tas, ko tu saki vai dari, sakrīt ar to kā patiesībā jūties, dod tev iekšēju brīvības sajūtu un ļauj justies labi. Ja tu nejūties labi, tad tas ir signāls, ka tu neesi godīgs ne pret sevi, ne citiem.

6.      Rūpīgi izvēlies cilvēkus, ar kuriem pavadi kopā savu laiku

Esot kopā ar cilvēkiem, mēs pakāpeniski sākam viņus atdarināt, tāpēc ir svarīgi izvēlēties atdarināšanas vērtus cilvēkus. Par pārmaiņām cilvēka dzīvē liecina to cilvēku nomaiņa, ar ko kontaktējamies visbiežāk, jo mūs piesaista tie cilvēki, ar kuriem ir līdzīgas intereses. Par to arī liecina teiciens: “Pasaki, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu.”

7.      Izrādi interesi

Ja tevi kaut kas ir ieinteresējis, tad izrādi par to interesi un iniciatīvu. Ja gribi saglabāt esošās attiecības (personīgās attiecības, ģimenes attiecības, draugu attiecības, koleģiālās attiecības utt.), tad uzturi kontaktus un izrādi interesi. Ar attiecībām ir jāstrādā visu laiku, ja tās atstāj pašplūsmā, tām ir tendence beigties. Kāpēc lai kaut kas attīstītos, ja par to nav intereses?

8.      Neveido priekšstatus

Neveido priekšstatus par to, ko neesi noskaidrojis. Bieži vien problēmas rodas nevis no tā, kā ir pēc būtības, bet gan no tā, ka mēs paši iztēlojamies to kā nav. Uzdodot jautājumus un noskaidrojot lietas pēc to būtības, mums ir vieglāk pieņemt lēmumu, vai mūs tas interesē.

9.    Izmanto dzīves dotās iespējas

Piedāvāt un lūgties nav dzīves dabā. Ja dzīve tev dod iespēju, tad viņa negaidīs, kamēr tu izdomāsi, vai tev to vajag vai nē. Kamēr domāsi, var gadīties, ka cits pamanīs tavu neizlēmību un rīkosies tavā vietā. Nesauc dzīvi par netaisnīgu vai sarežģītu, ja pats nezini ko gribi.

ATBILDĪBA. 9. bauslis - Izmanto dzīves dotās iespējas

Autore: Inguna Balgalve

Es esmu ļoti pateicīga cilvēkiem, kuri manā dzīves ceļā ir bijuši man kā skolotāji un padomdevēji. Pateicoties viņiem, esmu iemācījusies izvērtēt un savlaicīgi saprast, kam tērēt savu dzīvei atvēlēto laiku un kam nē. Dažkārt no malas raugoties var šķist citādāk. Tie, kuri mani jau ilgāku laiku pazīst, dažkārt uzdod jautājumu, kāpēc es tērēju savu laiku cilvēkiem, kuri pret mani izturas necienīgi un sāpina. Tad atbildu, ka es vēl mācos, kā uztvert šādu situāciju bez dusmām  un vēlmes “nolikt” cilvēku “pie vietas”. Zinu, ka cilvēki, kuri ir apveltīti ar spējām, var ne tikai palīdzēt, bet arī iznīcināt. Tā nav nekāda māksla otru psiholoģiski vai emocionāli sagraut, jo katram cilvēkam ir “vājie punkti”, uz kuriem iedarbojoties, var sagraut ticību sev un saviem spēkiem.

Satiekot cilvēku, kurš cenšas mani pazemot vai “salauzt” man  tiek dota iespēja attīstīt sevī tādas rakstura iezīmes, kas arī turpmāk līdzīgās situācijās negatīvu emociju vietā ļaus saglabāt mieru un pašcieņu.  Ja es uzsākšu cīņu ar rupju, agresīvu vai nekaunīgu cilvēku, es nolaidīšos līdz viņa līmenim un ne ar ko neatšķiršos no viņa, jo rīkošos tāpat kā viņš. Ja es aizbēgšu no situācijas to neatrisinot, tad dzīve man sagādās jaunu situāciju – “tos pašus vēžus, tikai citā iesaiņojumā” vai kārtējo “grābekli”. Tāpēc sev nepatīkamas situācijas vajag mācīties uztvert kā iespēju augt, pilnveidoties un apzināties robežas, līdz kurām ir pieļaujama citu cilvēku nekaunība, neaudzinātība un visatļautība. Cilvēki ir ļoti dažādi un tas, ka esi izglītots un ar labām manierēm, vēl nenozīmē, ka citiem tas kaut ko nozīmē.

Tiklīdz tas, kas agrāk mūsos izsauca nepatiku, nomainās uz spēju uztvert situāciju tādu kā tā ir, dzīve piedāvā jaunu iespēju. Tikai šeit jāuzmanās, lai mēs paši jauno situāciju nesabojājam ar iepriekšējo negatīvo pieredzi un nepamatotām aizdomām. Jauns ir jauns, nevis uzlabots vecais.

Dzīve reti kad uzreiz dod mums to, ko tai lūdzam vai pēc kā ilgojamies. Tas ir tāpēc, ka līdz katrai “karalienes kleitai” un Ferrari ir jāizaug, jeb saturam ir jāatbilst noformējumam. Dzīve mums dod iespēju izaugt, lai pēc tam mēs paši varam izvēlēties sev kleitu vai mašīnu. Viena iespēja ved pie nākamās, un to sauc par panākumu kāpnēm. Ja mēs neizmantojam dzīves doto iespēju, jo ”tas nav tas, ko es gribu”, tad mēs paši sev (nevis dzīve, cilvēki, apstākļi) liedzam iespēju sasniegt panākumus. Napoleons Hills savā grāmatā “Domā un kļūsti bagāts” ir teicis: ”Neizlēmība un vilcināšanās ir kā dvīņi: kur ir atrodams viens no viņiem, turpat būs arī otrs. Tieciet vaļā no šī pārīša, pirms viņi jūs nav pilnīgi noveduši neveiksmju jūklī.”

Ir cilvēki, kuri saka – es to nezināju, ja es būtu zinājis, ja kāds man to būtu pateicis…. To, kas būs tālāk, nezina neviens, tikai vieni dodas tālāk uz priekšu, lai noskaidrotu, kādas vēl iespējas piedāvā dotā situācija, bet otri gaida, ka kāds no malas nāks sakārtos viņu dzīves un dos garantijas. Tā rodas stāsti par tiem, kuri sāk kā strādnieki kāda cita uzņēmumā un izaug par amatpersonām, vai paši kļūst par uzņēmumu vadītājiem, un ir arī citi stāsti par mūžīgi sliktajiem darba devējiem un to kā neviens neprot viņus (“īpašos”) novērtēt.

Tad, kad skaties uz tiem, kuriem ir tas, ko tu gribi sev – atceries – viņi izmantoja dzīves dotās iespējas un devās uz priekšu, lai vai kas pa ceļam atgadījās. Ja tu zini, kurp gribi nokļūt un esi gatavs doties ceļā, tad agrāk vai vēlāk, tu tur arī nokļūsi. Viss ir tikai tavā un neviena cita ziņā - pieņemt dzīves piedāvātās iespējas caur situācijām un cilvēkiem vai nē. Jebkuri šķēršļi ceļā uz savu mērķi palīdz kļūt stiprākam, motivētākam un mērķtiecīgākam. Pārvarot šķēršļus, tu kļūsti iekšēji brīvāks, tevī nostiprinās pašcieņa un ticība saviem spēkiem. Tevi vairs neietekmē citu viedokļi un attieksme, vienlīdz mazsvarīgas kļūst uzslavas un nievas. Var ierobežot tavu ķermeni, bet nevienam nav varas pār tevi (tavu būtību).

Atbildība. 8. bauslis - Nespried par citiem pēc savas pieredzes

Autore: Inguna Balgalve

Katram cilvēkam ir sava pieredze, kuru viņš uzkrāj dzīves laikā. No tā, kas ir piedzīvots, veidojas savi vērtību kritēriji, pēc kuriem iedalām cilvēkus dažādās grupās un izvēlamies sev draugus. Pārsvarā mēs izvēlamies veidot attiecības ar tiem, kuri ir mums  līdzīgi (ar līdzīgu domāšanu, uzvedības modeli, attieksmi pret dzīvi un cilvēkiem). Tas ir tāpēc, ka tā ir ērtāk, jo nav nekas sevī jāmaina.

Ja ilgu laiku savā dzīvē neko nemainām, izveidojas priekšstats, ka lielākā daļa sabiedrības dzīvo tāpat kā mēs. Ja ikdienā esam saskarsmē ar laipniem, sirsnīgiem, izpalīdzīgiem un draudzīgi noskaņotiem cilvēkiem, tad satiekot kādu, kurš ir neapmierināts ar cilvēkiem, pasauli un dzīvi, mums šķiet, ka cilvēkam kaut kas ir noticis un ir vajadzīga palīdzība. Savukārt cilvēkam, kurš pieradis dzīvot vidē, kur viens otru kritizē, māna, apmelo un zina, ka nevienam nevar uzticēties, mūsu vēlme viņam palīdzēt šķiet aizdomīga.

Satiekot cilvēkus ārpus mūsu ierastās vides, mēs uz viņiem sākam raudzīties ar sev ierasto vērtību mērauklu. Tā veidojas neveiklas un pārprastas situācijas, kuras var pāraugt dusmās un naidā. Man konsultācijās vairāki vīrieši ir prasījuši – kāpēc sievietes, ja pret viņām izturas labi un koķeti, tūlīt to tulko kā piedāvājumu kaut kam intīmākam? Atbildēju, ka ne jau visas sievietes tā reaģē. Ja sieviete ir kopā ar vīrieti, no kura saņem uzmanības, jūtu un emociju apliecinājumus, tad  sieviete arī šādu vīrieša attieksmi uztvers kā draudzīgu. Sieviete, kurai ilgāku laiku ir trūcis vīrieša uzmanības, instinktīvā līmenī to var uztvert kā piedāvājumu uz kaut ko intīmāku. Ir arī otrādi – sieviete pret vīrieti izrāda sievietei raksturīgās rūpes, maigumu, diskrētumu un koķetīgumu, bet vīrietis saka, ka sieviete tam “karas kaklā”, jo viņš viņai neko tādu nav prasījis. Šīs situācijas rodas tāpēc, ka daudzi uzskata, ka par to, kā tu jūties vai arī to, kā tu uztver situāciju, nav jārunā. Nesarunājoties un nenoskaidrojot patiesos rīcības motīvus, mēs veidojam priekšstatus sev ierastā veidā no iegūtās pieredzes.

Ir svarīgi izrunāt situāciju, kurā jūtamies neveikli vai īsti nesaprotam otra cilvēka rīcības nolūkus. Dzīvē nekas nemēdz būt nejauši. Bieži vien mums tiek doti cilvēki (draugi, darba kolēģi, kaimiņi, cilvēki, kuros iemīlamies u.c.), lai mainītu mūsu dzīvi, kura ir apstājusies savā virzībā uz priekšu. Ar šādiem cilvēkiem attiecībās ne vienmēr būs viegli. Tie var būt cilvēki, ar kuriem nav karmiski pabeigtas iepriekšējās attiecības, tie var būt mūsu skolotāji, kuri māca mums uz pasauli, cilvēkiem un lietām raudzīties no citas vērtību sistēmas, tie var būt cilvēki, ar kuriem kopā var iepazīt jaunas līdz šim neiepazītas sajūtas. Lai vai kādam nolūkam būtu doti šie cilvēki, tās ir attiecības, kurās abi kaut ko mācās. Ja šādas attiecības ieiet “tupikā”, vai mēs vienkārši no tām aizejam, tad visās nākamajās attiecībās atkārtosies tās situācijas, kuras palika neatrisinātas un neizrunātas. Mēs šīs situācijas tautas valodā saucam par “grābekļiem”: mani piekrāpa, mani izmantoja, mani pārprata, mani apmeloja, mani nodeva, mani nemīlēja utt. Tad, kad sajutāmies slikti un sāka šķist, ka kaut kas nav kārtībā, pareizākais būtu bijis atrast brīdi, kad bez sakāpinātām emocijām to visu izrunāt un noskaidrot, lai arī cik nepatīkams šīs brīdis varētu šķist. Ja to atliekam uz vēlāku laiku vai pat aizbēgam no šim nepatīkamajām sajūtām, tās kā ēna mums visur sekos un traucēs veidot citu pieredzi un labāku dzīvi. Mēdz būt arī situācijas, kad viens cilvēks ar laiku saprot, kāpēc viņam bija jāsatiek otrs cilvēks, ar kuru attiecības  dažādu apsvērumu dēļ ir beigušās. Šādā gadījumā tas, kurš izprata dzīves mācību stundu, piedzīvos jaunu likteņa pagriezienu, un viņam tiks dota jauna iespēja iegūto mācību izmantot dzīvē. Tas, kurš neatrisināja vai neizrunāja nepatīkamo situāciju, turpinās apmeklēt dzīves skolas pēcstundas un kāpt uz vieniem un tiem pašiem “grābekļiem”, līdz nogurs un sāks meklēt risinājumu.

Mācies, izproti un mainies (pieaudz), tad arī pasaule ap  tevi mainīsies.

Atbildība. 7.bauslis - Izrādi interesi un iniciatīvu. (Audz līdzi laikam.)

Autore: Inguna Balgalve

Protams, ka mēs esam savas dzīves centrā, noteicēji un radītāji. Tomēr kāda būtu mūsu dzīve bez citu klātbūtnes tajā un bez mūsu klātbūtnes citu dzīvēs? Dabā viss pastāv savstarpējā mijiedarbībā. Vai esam aizdomājušies par to, cik daudz cilvēku dzīvo uz šīs planētas, un cik no tiem piedalās mūsu dzīves (likteņa) veidošanā? Ja mums katram nebūtu sava loma un nozīme citu dzīvē un citu nozīme mūsu dzīvē, vai mēs vispār te būtu? Cilvēks nav tikai gaļas gabals vai kā viens pirtnieks teica: “staigājoša ūdens peļķe ādas apvalkā”. Cilvēks ir radītājs, kurš, izmantojot spēju just un domāt, rada pats savu dzīvi, atrodoties mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem. Kamēr esam bērni, mēs vērojam pieaugušos un mācāmies no viņiem, līdz pienāk brīdis, kad gribam atbrīvoties no citu padomiem un pamācībām. Mēs esam sasnieguši vecumu, kad paši sev pasakām – es esmu pieaudzis un varu pats par sevi parūpēties. Nav tāda viena noteikta vecuma, kad cilvēks kļūst pieaudzis. Numeroloģijā ir minēts, ka laika posmā no 24 līdz 27 gadiem bērnam būtu jākļūst par pilnvērtīgu pieaugušo, kurš dzīvo atsevišķi no vecākiem, uzņemoties atbildību un rūpes pats par savu dzīvi.

Kad esi bērns, tad tik vilinoša šķiet doma – laipni lūgts pieaugušo pasaulē! Tad, kad tas notiek, ne visi tam ir gatavi. Par savu vietu “zem Saules” nākas cīnīties pašiem, ja negribam tikt nostumti maliņā. “Lielā” dzīve neko nepienes klāt un ne ar vienu neauklējas, tur mēs tā pa īstam mācāmies, ko nozīmē – būt savas dzīves noteicējam vai instrumentam kāda izveicīgāka cilvēka rokās.  Patiesībā jau cilvēks nenoveco, bet uzkrāj pieredzi, zināšanas, iespaidus, kritienus un kāpumus, vilšanos un laimes mirkļus. Vecums - tas ir prāta instruments, ar kura palīdzību mēs paši sev uzliekam robežas un aizliegumus. Cik man nav nācies dzirdēt – “tavā vecumā”, un esmu uzdevusi pretjautājumu: “ Un kā tad ir jābūt “manā vecumā?”  Dzīvei neinteresē tavs vecums, jo tam nav nozīmes, tāpēc dzīvot vajag pilnvērtīgi, radoši, nepostot, ņemot un dodot. Cilvēka briedumu un viedumu nenosaka vecums.

Svarīgi ir apzināties, ka katram vecumam ir savas intereses un savas prioritātes, tāpēc visu dzīvi jāmācās dzīvot līdzi laikam, jāinteresējas par cilvēkiem, notiekošo pasaulē un jāizrāda iniciatīva. Reiz satiku senu paziņu, kuru sen nebiju redzējusi, viņš izrādīja prieku par atkalredzēšanos un jautāja, kāpēc viņam vairs nezvanot un nenākot pie viņa ciemos. Es pajautāju, kad pēdējo reizi viņš par mani izrādīja interesi? Viņš piesarka un neveikli novilka - nu… jā, tā jau tas ir, visādi darbi - un sekoja dažādi iemesli, lai kaut kā sevi attaisnotu. Tās visas ir atrunas, jo tam, kas mums interesē, laiks atrodas vienmēr.

Atrunas liecina par cilvēka nevēlēšanos izrādīt interesi un iniciatīvu. Bieži ir nācies dzirdēt, ja man prasīs, zvanīs, lūgs…., tad es… Rodas jautājums - kad tad tu izrādīsi interesi par to, kas tevi interesē? Tad jau sanāk, ka neviens cits, izņemot sevi pašu, tevi neinteresē? Attaisnojot savu neieinteresētību, nākas dzirdēt, ka negribas citiem uzbāzties, radīt neērtības un... atkal seko atrunas. Attiecības ar cilvēkiem un dzīvi visu laiku ir jāveido un jāpilnveido, jo nekas tāpat nenotiek, ja to nedara. Protams, ir situācijas, kad pastāv zināmi nosacījumi, kuram pirmajam būtu jāizrāda iniciatīva. Piemēram, darījumos interesi jāizrāda ieinteresētajai personai, lai darījums notiktu, bet attiecībās pirmajam iniciatīva jāizrāda vīrietim, jo tā viņš parāda, ka ir gatavs uzņemties atbildību par saviem lēmumiem.

Ja pārstājam izrādīt interesi par saviem draugiem, līdzcilvēkiem un dzīvi, tad arī viņiem zūd interese par mums. Dzīve nemīl tukšumu, tā atradīs veidu, ar ko mūs aizstāt. Atceries, ja tevi, kas interesē, izrādi ieinteresētību un iniciatīvu, tad arī pati dzīve tev palīdzēs iegūt vēlamo.

Atbildība. 6. bauslis - RŪPĪGI IZVĒLIES CILVĒKUS, AR KURIEM PAVADI KOPĀ SAVU LAIKU

Autore: Inguna Balgalve

Dzīvē ir lietas, ko nevar redzēt, bet var sajust. Ieraugot cilvēku, mēs uzreiz nevaram pateikt, kur viņš ir bijis, bet sajūtot aromātu, kas nāk no šī cilvēka, mums rodas zināms priekšstats. Ja pajautāsim viņam pašam, lai pārliecinātos par to, ko jūtam, cilvēks var justies izbrīnīts, jo tie, kas paši ir pieraduši pie šī aromāta, to nejūt. Tāpat ir ar mūsu prātu.

Cilvēks ir atdarinātājs, un prāts ir tas, kas uzņem un piefiksē informāciju no apkārtējās vides, lai ar laiku sāktu to atdarināt. Kad bērns piedzimst un aug ģimenē, tad viņš mācās atdarināt vecākus vai cilvēkus, ar kuriem ir kopā. Pavērojiet bērnus,  un jūs redzēsiet sevi: kā jūs stāvat, runājat pa telefonu, ēdat, atbildat citiem. Un nav ko brīnīties, kur viņš to ir iemācījies, tur pie vainas nav bērnudārzs vai skola. Viss sākas no tiem, ar kuriem bērns visvairāk pavada laiku kopā. Vēlāk klāt nāk skola, draugi utt.

Esmu pieredzējusi, ka sievietei izsakot komplimentu par viņas izskatu, reakcija bija zibenīga – kas atkal man nav kārtībā? Ko mēs katrs sadzirdam frāzē: tu šodien labi izskaties! Vieniem tas ir kompliments – jo apkārtējie cilvēki to lieto kā komplimentu, bet šajā gadījumā ir redzams, ka sieviete tiek regulāri kritizēta no to cilvēku puses, ar kuriem bieži nākas būt kopā. Prāts, izdzirdot šo frāzi, liek reaģēt kā ierasts, un tas nav atkarīgs no tā, kurš cilvēks mums to saka, jo tas, pie kā mēs esam pieraduši, notiek refleksi, un to ne vienmēr kontrolējam. Ja cilvēks pieradis mājās ēdot čāpstināt muti un uz aizrādījumu, lai ēd ar aizvērtu muti, jo tas ir nepieklājīgi, atbild, ka mājās var ēst kā grib, bet ārpus mājas viņš tā nedara, jo visu kontrolē, tad arī ārpus mājas viņš ēdot čāpstinās.

Brīdī, kad cilvēks savu rīcību attaisno ar to, ka visu kontrolē, patiesībā savu kontroli jau ir zaudējis. Pieradums ir stiprāks par jebkuru kontroles mehānismu. Cilvēks  atradīs daudz un dažādus veidus kā attaisnot savu rīcību. Mainīt ieradumu nav nemaz tik vienkārši, jo tur ar gribasspēku vien nepietiek. Enerģijas nezūdamības likums ir, ka enerģija nezūd un nerodas no jauna, tā maina tikai formu. To var attiecināt arī uz paradumiem, no tiem nevar tikt vaļā, ja nav ko likt to vietā. Un kā jebkas, kas ir jauns, prasa laiku un gribasspēku, lai sevi pieradinātu pie jauna paraduma. Pacietība ne visiem ir stiprā rakstura iezīme.

Ja uzmanīgi lasījāt iepriekš rakstīto, tad jau būs skaidrs, kāpēc rūpīgi jāpiedomā pie tā, ar ko kopā pavadām savu laiku. Ja cilvēks ir pieradis lasīt grāmatas, tad to var salīdzināt ar kopā pavadītu laiku radošu, inteliģentu un daiļrunīgu cilvēku sabiedrībā, kuriem ir bagātīgs vārdu krājums un spēja izteikties alegorijās (salīdzinājumos). Ja bieži nākas būt vidē starp biznesa cilvēkiem, pakāpeniski mēs sākam domāt kā darījuma cilvēki ne tikai darbā, bet arī savā ikdienā, izvērtējot iespējas un pieņemot lēmumus. Ja patīk laiku pavadīt skatoties TV, “sērfojot” datorā vai telefonā,  sāk zust saikne ar reālo dzīvi, jo mūsu domas un uzskatus sāk veidot pieejamā informācija (piemēram – seriāli). Jo mazāk mēs kontaktējamies ar cilvēkiem, jo vientuļāki kļūstam, un tad jau vajag piespiešanos, lai atgrieztos pie daudzveidīgas ikdienas dzīves.

Svarīgi ir izvēlēties to cilvēku sabiedrību, kuri mūsu acīs ir izpelnījušies cieņu par to, ko dara un ko ir sasnieguši. Šādi cilvēki būs labi skolotāji un ātrāk iemācīs mums kā sasniegt mērķus un piepildīt sapņus. Nav jākaunas vai jābaidās par to, ko tu neproti, jo dzīve jau tāpēc ir dota, lai mēs mācītos un gūtu prieku par sasniegto. Jākaunas, ja tu kaut ko neproti un arī negribi to mācīties, bet meklē kādu, kurš to darīs tavā vietā. Ja izvēlēsies par sevi vājākus, lai demonstrētu savu pārspēku, tad ar laiku sapratīsi, ka esi kļuvis par vienu no viņiem. Ja būsi lepns un demonstrēsi, ka nevienu tev nevajag, jo pats esi gudrs, tad ar laiku sapratīsi, ka arī tu pats nevienam neesi vajadzīgs. Lepnība ir muļķības augstākā izpausme. Tos, kuri dzīvē ir daudz ko sasnieguši, ir interesējis tikai tas, kā sasniegt mērķi, nevis, ko kāds par to domā. Atceries – tu kļūsti par tādu cilvēku, ar kādiem esi kopā. “Pasaki, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu.”

Atbildība. 5. bauslis - ESI GODĪGS PRET SEVI UN CITIEM

Autore: Inguna Balgalve

Būt godīgam nav nemaz tik vienkārši, pie tam it īpaši šajā laikā, kad vienu likumu katrs var pielāgot savām vajadzībām. Godīgums prasa stingru gribasspēku un raksturu. Mēs varam samelot citiem un iespējams, ka viņi mums noticēs, bet mēs nevaram samelot sev.

Strādājot ar cilvēkiem, man bieži uzdod jautājumu: “Kā  var zināt, ka es rīkojos pareizi?” Cilvēki ir ļoti dažādi, tāpēc nav iespējams visiem piemērot vienus un tos pašus kritērijus. To, vai cilvēks rīkojas pareizi vai nē, nosaka viņa iekšējā sajūta, ko mēdz dēvēt arī par sirdsbalsi vai sirdsapziņu. Ja savas rīcības rezultātā cilvēks izjūt iekšēju mieru, prieka vai atvieglojuma sajūtu, tad viņš saskaņā ar saviem iekšējiem kritērijiem ir rīkojies pareizi. Ja savas rīcības rezultātā cilvēks nejūt iepriekš minēto, bet tā vietā ir diskomforts, neapmierinātība vai kāda cita destruktīva sajūta, tas norāda, ka ir pieļauta kļūda.

Bieži vien spēcīgu  negatīvu emociju pārņemts, cilvēks rīkojas agresīvi, aizskarot un pat pazemojot otru cilvēku. Pēc tam uz kādu brīdi jūtas labi, bet kad emocijas norimst, apmierinātības sajūtu nomaina diskomforts. Tam seko aizsargreakcija, cenšoties attaisnot savu rīcību patšam savās acīs. Un šajā brīdī sākas melošana sev. Cilvēks neatzīst, ka ir kļūdījies vai pārsteidzīgi rīkojies, bet mēģina sevi pārliecināt, ka tas otrs to bija pelnījis. Viens no maniem skolotājiem man reiz teica: “Atceries, ka viss, ko tu zini un proti, ir domāts, lai sevi aizsargātu, nevis, lai otram uzbruktu ar mērķi nodarīt sāpes. Un nav svarīgi, vai tās būs fiziskas, emocionālas vai psiholoģiskas sāpes.” Par sevi pārliecināti cilvēki neuzbrūk. Uzbrukums ir iekšēja vājuma pazīme, jo vājie neuzbrūk stiprākiem par sevi, bet gan meklē vājākus par sevi. Ja darbā darbinieku kaut kas neapmierina, reti kurš iet pie vadītāja un par to runā, bet tai pat laikā savu neapmierinātību var viegli “izgāzt” pār kādu no kolēģiem.

Lai izvairītos no situācijām, kurās zaudējam savaldību un kontroli pār savām negatīvajām emocijām, ir labāk jāiepazīst pašam sevi. Tas, ka mēs apzināmies savu varēšanu un arī rakstura vājās vietas, ļauj vieglāk izvēlēties to, kas mums padodas un interesē. Ja cilvēks dara to, kas viņam patīk un sniedz gan materiālu, gan emocionālu un psiholoģisku gandarījumu, tad nav jātērē laiks un resursi piespiežot darīt sev to, kas nepatīk vai neinteresē. Es varu gribēt būt liela uzņēmuma direktore, bet ja man nepiemīt tam vajadzīgās rakstura iezīmes, tad nekas labs no tā nesanāks. Un tur pie vainas nav citi, bet gan melošana sev, piedēvējot īpašības, kuru man nav.

Tas pats attiecas arī uz dažāda veida attiecībām. Pirmkārt sev godīgi jāatzīst, ka no jebkurām attiecībām mēs gribam kaut ko saņemt – materiālā plānā, emociju un sajūtu veidā, vai arī psiholoģiskās drošības veidā. Ja cilvēks kaut ko dod, tad viņš vēlas par to arī kaut ko saņemt pretī. Beznosacījuma mīlestība piemīt tikai maziem bērniem. Tie, kuri dod, neko nesaņemot par to pretī, ar laiku jūtas aizvainoti un izmantoti. Viņiem šķiet, ja viņi ir godīgi un dāsni, tad otrs cilvēks pretī ir tāds pats. Ar laiku saprotam, ka gluži tā nav. Esmu novērojusi, ka sabiedrību var sadalīt 3 kategorijās. 1. ir tie, kuri atpazīst labestīgus un dāsnus cilvēkus, kuriem labprāt gribas atdarīt ar to pašu. Tas ir tāpēc, ka, ja pats tāds esi, tad ir viegli atpazīt sev līdzīgos un izprast viņu uzvedību. 2. ir pašpietiekami cilvēki, kuri paļaujas tikai uz sevi, ne no viena neko negaida un arī nevienam neko nedod. Ja mēs pēc savas iniciatīvas ar savu labestību un dāsnumu vēlamies viņiem palīdzēt, tad viņi mums to atļaus, tikai pretī neko nevajag gaidīt, tāpēc, ka neviens mums to nelūdza. Un 3. kategorija ir patērētāji (egoisti), kuri ir pārliecināti, ka viņiem viss pienākas. Ja šādam cilvēkam vairākas reizes palīdzēsi, bet pēc tam atteiksi, tad pretī saņemsi neapmierinātību un noniecinājumu. Par to nav vērts dusmoties, jo tāda ir viņu daba.

Jo izglītotāks un inteliģentāks cilvēks, jo grūtāk dzīvot vidē, kur meli un liekulība ir norma. Tāpēc biežāk jāuzdod sev jautājums: ”Vai man to vajag?” Ja vajag, tad meklējam risinājumus un rīkojamies, ja mums “to nevajag”, tad netērējam velti savu laiku un dodamies tālāk.

ATBILDĪBA. 4. bauslis - NOSAKI PRIORITĀTES

Cilvēki ir dažādi – vieniem patīk sastādīt plānus un sevi disciplinēt, bet citiem vienkārši plūst pa dzīves straumi. Protams, nav tādas vienas universālās receptes, kā dzīvot un būt laimīgam. Tomēr pastāv likumsakarības, kas veido mūsu dzīves kvalitāti. Viens no būtiskākajiem dzīves aspektiem ir prasme noteikt prioritātes jeb svarīgāko. Izvirzītās prioritātes kļūst par ieradumiem, un ieradumi ilgtermiņā veido dzīves kvalitāti. Ja cilvēks 5 dienas nedēļā strādā, lai brīvajā laikā varētu atļauties izbaudīt savus vaļaspriekus, tad ar laiku viņš kļūst par savas jomas profesionāli un iegūst sev līdzīgi domājošus draugus. Ja cilvēks brīvo laiku velta mājas būvniecībai vai dzīves apstākļu uzlabošanai, tad ar laiku viņš iegūst stabilu pamatu un drošu dzīves telpu. Ja cilvēks strādā, lai nedēļas beigās kopā ar draugiem varētu sēdēt kafejnīcā vai baudīt alu bārā, ar laiku var veidoties alkohola atkarība. Tas, ja tas notiek laiku pa laikam, jau nav nekas slikts, bet, ja tā kļūst par ierastu lietu katru nedēļas nogali, tas jau kļūst par paradumu, kuru grūti mainīt.

Paradumi veido dzīves kvalitāti. Personīgā higiēna, rūpes par savu izskatu un apģērbu ir jau ierasta lieta, tāpat būtu jābūt ar prasmi noteikt svarīgāko, kam ir vērts veltīt savu laiku un resursus, un kam nē. Ir teiciens, ka laiks ir nauda. Man gribētos piebilst, ka laiks ir vērtīgāks par naudu, jo mums pār to nav teikšanas.

Dzīvi var salīdzināt ar saskaitāmo rindu matemātikā. Mēs varam saskaitāmos mainīt vietām, bet summa no tā nemainās. Tāpat dzīves kvalitāte veidojas no cilvēka paradumiem. Kamēr ikdiena līdzinās viena otrai, nekas dzīves kvalitātē nemainīsies. Veltīgi gaidīt, ka kāds nāks no malas kaut ko mainīt mūsu dzīvē. Ja tu nespēj noteikt svarīgāko savā dzīvē un tam veltīt savu laiku, tad tev nebūs arī savas dzīves. Citi cilvēki izmantos tevi un tavu laiku, iesaistot savu plānu realizēšanā, jo viņiem ir plāns dzīvei, mērķi un prioritātes.

Ir jāmācās dzīvot apzinātu dzīvi, izprotot ko un kāpēc tev vajag. Esmu novērojusi, ka jaunībā liela daļa cilvēku grib ātri iegūt to, ko viņu vecāki vai tie, kam pāri 50, ir izveidojuši pakāpeniski dzīves laikā. Līdz 30 gadiem jauniešiem trūkst dzīves pieredzes, un arī vecākos viņi nevēlas ieklausīties, jo dzīvo ilūzijā, ka tie ir viņi, kas diktē noteikumus dzīvei un nevis otrādi. Ļaunāk ir tad, kad jaunietim rodas doma, ka viņam šajā dzīvē kaut kas pienākas no tā, ko viņš pats nav radījis.  Daudziem šķiet, ja viņš kaut ko gribēs, tad apkārtējie uzreiz viņam pielāgosies, bet drīz vien nākas saprast, ka paša dzīve ir paša ziņā. Paveicies ir tiem, kuriem ir stipra ģimene un labas attiecības ar vecākiem, jo viņiem ir uz ko paļauties. Pārējos gadījumos nākas saskarties ar dzīves skarbo pusi, ka izdzīvo stiprākais.

Ar ko tad šie sabiedrībā dēvētie “stiprie” atšķiras no pārējiem? Ar prasmi noteikt prioritātes un soli pa solītim iet uz nosprausto mērķi. Sastopoties ar grūtībām, viņi nemeklē vainīgos, bet gan risinājumus. Šie cilvēki visu savu brīvo laiku nepavada pie televizora, datora vai telefona. Viņi netenko un neaprunā citus, sevi vērtējot augstāk par citiem. Viņi domā, vērtē, izdara izvēli un pieņem lēmumus. Viņi neuztraucas par to, ko domās citi. Pat tad, kad nav uz ko paļauties, viņi nenolaiž rokas un neatsakās no saviem sapņiem. Jā, varbūt uz brīdi apstājas, lai atpūstos, atgūtu spēkus un izvērtētu nākamo soli, bet viņi nežēlojas un neizliekas par dzīves upuriem.

Ja gribi zināt, par ko pārvēršas tava dzīve, nosauc 3 sev svarīgākās prioritātes. Ja tu nosauktajām prioritātēm regulāri velti pietiekami daudz laika, tad pavisam drīz tā būs tava dzīves kvalitāte. Ja cilvēkam galvenā prioritāte ir darbs – viņš kļūst par darbaholiķi, ja draugi, ballītes un “tusiņi” – par dīkdieni, ja prioritāte ir bērni – par apkalpojošo personālu utt.

Ir jāmācās atrast līdzsvaru starp pienākumiem un sirdslietām, ģimeni un laiku sev. Svarīgi ir apzināties, ka katram vecumam ir savas prioritātes un savi vaļasprieki, tāpat kā gadam - savi gadalaiki. Aizstāsi vienu saskaitāmo matemātikā ar citu, un summa mainīsies. Aizstāsi vienu paradumu ar citu, un dzīves kvalitāte mainīsies. Lai veicas!

ATBILDĪBA. 3. bauslis - IZVĒLE

Autore: Inguna Balgalve

Daudzi pat nav aizdomājušies, cik svarīgi ir prast izdarīt izvēli. Patiesībā šī ir prasme, kuru mums nākas izmantot visu dzīvi. To var nozīmīguma ziņā salīdzināt ar elpošanu. Kad sarunās ar cilvēkiem es pajautāju: “Vai tā bija tava izvēle?”, daudzi samulsa un atzina, ka nekad nav domājuši par to, cik svarīgi ir izdarīt savu izvēli vai pieņemt gala lēmumu.  Kad jautāju vai viņiem patīk izdarīt izvēli, daļa atzina, ka nepatīk. Turpināju jautāt - kāpēc? Atbildes bija: man vieglāk pielāgoties citam cilvēkam, ja izdarīšu izvēli no manis gaidīs rīcību, bail, ka kļūdīšos, nezinu vai tā būs labāk utt.

Dzīvē izvēle ir jāizdara katru dienu un vairākas reizes. Kas notiek ar cilvēku, kurš nav pieradis izdarīt izvēli? Viņš kļūst par ērtu instrumentu citu cilvēku rokās, ar viņu var viegli manipulēt, ietekmēt, pārliecināt rīkoties citu interesēs pretī neko nesaņemot, ja nu vien nelielu pateicību. Kā likums – cilvēki, kuri nav raduši izdarīt savu izvēli, vienmēr meklē vainīgos savas neizdarības attaisnošanai. Prasme izdarīt izvēli sevī ietver arī atbildības uzņemšanos par savu izvēli. Tieši tāpēc ir cilvēki, kuri nav raduši izdarīt izvēli, lai nebūtu jāuzņemas atbildība. Tā rodas paradums meklēt vainīgos, lai attaisnotu savu nespēju uzņemties atbildību. Vainīgi ir vecāki, skola, valdība, kaimiņi, sieva, vīrs utt., tikai ne pats.

Prasmi izdarīt izvēli saviem bērniem ir jāiemāca vecākiem. Protams, bērns nevar izdarīt izvēli kā pieaugušais, bet ir lietas, ar ko būtu jāsāk. Ne vienmēr bērnam ēdiens ir jānoliek priekšā uz šķīvja, bet gan jāļauj izvēlēties no tā, kas atrodas uz galda. Daudzi uzreiz iebildīs, ka tas aizņem daudz laika utt. Bet kā jums šķiet, no kurienes rodas pieauguši cilvēki, kuri uz jautājumu: ko tu gribēsi pusdienās vai arī, ko nopirkt veikalā vakariņām, atbilde ir  - kaut ko, ko uztaisīsi, to ēdīšu, to pašu ko tu. Vienkāršāk sakot – izdomā pati (pats). Nereti pēc tam vēl seko jautājumi, vai pat sliktākajā gadījumā pārmetumi pat to, ka kaut ko ne tā izdarīji.

Patiesībā cilvēki, kuri nav spējīgi izdarīt savu izvēli un uzņemties atbildību par sekām, ir apgrūtinoši pārējiem, jo kādam pastāvīgi ir jādomā un jāpieņem lēmumi viņu vietā. Rodas jautājums – kāpēc vienam pieaugušam cilvēkam būtu jāuzņemas atbildība par otru pieaugušu cilvēku, kurš negrib uzņemties atbildību ne par sevi, ne to, kas notiek viņa dzīvē? Ir atšķirība, vai divi pieauguši cilvēki savstarpēji vienojoties pieņem kopīgu lēmumu, vai arī viens pieaudzis cilvēks parazitē uz otra cilvēka resursiem. Pat ja divi pieauguši cilvēki nenonāk pie viena kopīga lēmuma, bet katrs paliek pie sava, tā tomēr ir viņu izvēle.

Cilvēki, kuriem nav ieaudzināta prasme izdarīt savu izvēli un uzņemties par to atbildību, arī neizrādīs iniciatīvu. Ar laiku apkārtējiem par viņiem zūd interese, jo viņu vietu ieņem citi, kuri nebaidās dzīvot, darīt, kļūdīties un vienalga turpināt iet uz savu mērķi, kuru ir izvēlējušies. Šie cilvēki nemeklē vainīgos, bet gan risinājumus esošaaji situācijai, lai sasniegtu iecerēto.

Ir teiciens, ka nekļūdās tikai tas, kas neko nedara. Kuri tad būs tie, kuri gribēs tos, kuri neko nedara? Nav jābaidās no tā, ka darīji, un kaut kas nesanāca, jo visa dzīve ir viena liela dzīves skola. Jebkurā gadījumā ieguvums ir zināšanas un pieredze. Ja kaut ko nezinām, tad jājautā tiem, kas attiecīgajā sfērā jau darbojas ilgāku laiku. Ja nav skaidrs, ko otrs cilvēks par tevi domā vai ko vēlas no tevis – pajautā. Pat ja tas, ko tu dzirdēsi nebūs tas, ko gribēji dzirdēt, tas dos tev situācijas skaidrību kā rīkoties tālāk. Izvairoties vai atliekot sarunu, tu tikai tērē savu laiku un bieži vien arī nervus. Ir jāmācās izmanto savai dzīvei atvēlēto laiku pilnvērtīgi. Nav neviena cilvēka, kurš dzīvē nebūtu pieļāvis kļūdas, piedzīvojis grūtus brīžus, cietis zaudējumus. Cilvēkam ir jāapzinās, ka nav tādas laimīgās dzīves, to veido paši cilvēki ar ticību, cerību un mīlestību, ar laiku klāt nāk pieredze un sapratne, ka katrs pats ir savas laimes kalējs.

Izdari izvēli, izrādi iniciatīvu un iegūsi prieku sirdij, un mieru dvēselei.

Astroloģe, numeroloģe,  JSJ praktiķe Inguna Balgalve

ATBILDĪBA. 2. bauslis – CIENI SEVI UN AR CIEŅU IZTURIES PRET CITIEM

Autore: Inguna Balgalve

Pēdējā laikā modē ir “Mīlēt sevi”. Man jāatzīstas, ka es šo frāzi ne visai izprotu. Var mīlēt mājdzīvniekus, cilvēkus, dzīvi, bet kā izpaužas sevis mīlēšana? Vai nekaunība, egoisms un augstprātīga attieksme pret apkārtējiem pieder pie sevis mīlēšanas? Manuprāt, tas ir audzināšanas un izglītības trūkuma sekas.

Cienīt sevi nozīmē neļaut citiem cilvēkiem sevi ierobežot, uzspiest apstākļus vai noteikumus, kas liek justies slikti. Ja tas tā notiek, tad ir jāmeklē izeja no radušās situācijas. Pēc maniem novērojumiem jo mazāk izglītots cilvēks, jo augstprātīgāk un neiecietīgāk viņš izturas pret apkārtējiem. Cieņa ir labvēlīga attieksme pret sevi un apkārtējiem. Lai kāds būtu mūsu dzimums vai sociālais statuss, pirmkārt ir jāprot būt cilvēkam. Viena daļa tik ļoti ir aizrāvusies ar tituliem un amatu prezentēšanu, ka paspējuši jau aizmirst, ka statuss un amats reiz beigsies un tad paliks tas, ko citi tevī saskatīja, kamēr tēloji neskaitāmās lomas svešu cilvēku acīs. Laiks mainās un vairs nav pienākuma pēc jātiekas ar cilvēkiem, kuri mums nepatīk. Mums ir tiesības izvēlēties ar ko un kad tikties, pat ja tie ir ģimenes locekļi vai radinieki. Pašcieņa nosaka to, ka mums ir tiesības distancēties no cilvēkiem, kuri izsauc nepatīkamas sajūtas. Mums ir tiesības izrādīt savu attieksmi, ja otrs pārkāpj mūsu privātuma robežas.

Teiciens, ka gudrākais paklusē, praksē ir pierādījis, ka tukša muca tālu skan. Man ir nācies sastapties ar situācijām, ka amatpersonas un ierēdņi nievājoši un noliedzoši izsakās par astroloģiju, numeroloģiju, ezotēriku un austrumu garīgajām praksēm. Kad uzdevu jautājumu par to, kas tur konkrēti ir nepareizs vai aplams, tad izrādījās, ka šie cilvēki par to neko nezina, bet tikai skaļi pauž savu tukšo viedokli. Tad rodas jautājums, kurš te ir dumjš? Tas, kurš pēc akadēmiskās izglītības iegūšanas turpina pašizglītošanos, vai tas, kurš savas izglītības līmenī nav ticis tālāk par prasmēm lasīt un rakstīt? Mani ģimenē un skolā mācīja, ja kaut ko nezini, vispirms noskaidro un tikai tad paud savu viedokli. Tagad viedoklis ir teju katram, zina viņš, par ko ir runa vai nē. Dažam šķiet, ka amats ir gudrības mēraukla, bet prakse ir pierādījusi, ka tikai retajam ieņemamais amats atbilst viņu zināšanu un prasmju līmenim.

Cilvēks sevi mīl un atļaujas otru noniecināt, jo to viņam atļauj statuss vai amats, bet vai tāds cilvēks sevi ciena? Un citus? Nē, jo patiesībā viņam neviens cits, izņemot sevi pašu neinteresē. Tāpēc ir jāmācās pašiem un jāieaudzina arī bērniem pašcieņa un mīlestība uz apkārtējo pasauli, nevis uz sevi. To, ka bērniem tiek mācīts, ka viņi ir svarīgāki par vecākiem, jau ir novedis pie necieņas pret tiem, kuri viņus ir izaudzinājuši. Man gribas lūgt pieaugušos biežāk atgādināt saviem bērniem, ka tas, ar ko viņi lielās, ir vecāku labvēlība un rūpes, nevis viņu nopelns. Ar savu apģērbu, telefonu, gadžetiem un citām modes lietiņām viņi varēs sākt lielīties tikai tad, kad to iegādāsies par savu nopelnīto naudu. Bērniem ir jāiemāca cienīt vecāki un to cilvēku radītās vērtības, kuras viņi izmanto. Pieaugušajiem ir jāapzinās, ka bērns ir viņu spogulis, un ka neaudzinātam vecākiem nebūs labi audzināti bērni.

Te nu rodas jautājums – kas ir svarīgāk: prasme cienīt sevi un citus vai sevis mīlēšana? Sabiedrībai ir vajadzīgs jauns ētikas un pieklājības standarts. Tāds, kas balstīts uz cilvēcības un savstarpējās cieņas principiem. Mēs esam tauta ar senām un spēcīgām tradīcijām, tāpēc meklēsim atbildes savā kultūrā. Tad, kad dodamies uz citu valsti, tad ir jāciena tās valsts tradīcijas un kultūra, bet ja dzīvojam Latvijā, tad vispirms ir jāciena un jāievēro savas valsts kultūra un tradīcijas. Savstarpēja pieklājība un tolerance ir jāievēro visā pasaulē.

Atcerēsimies, ka sevi cienošs cilvēks, rūpējoties par sevi, ciena arī citus.

ATBILDĪBA. 1. bauslis – SĀC AR SEVI. Iemācies būt atbildīgs cilvēks

Autore: Inguna Balgalve

Ir interesanti vērot sabiedrību pēc tik ilgi gaidītās pandēmijas beigām. Vieni jūtas kā varoņi – izturējuši šo “šausmīgo” laiku, otri – runā par netaisnību un bezjēdzību visā šajā vakcināciju epopejā, trešie jūtas lepni par sevi, ka visu darījuši pareizi, kā valdība bija noteikusi, ceturtie – kā dzīvoja pirms pandēmijas, turpināja tāpat dzīvot pandēmijas laikā un arī tagad viss turpinās. Šis stāsts nebūs par pandēmiju un to, kas ir pareizi vai nepareizi, bet gan par cilvēcību jebkuros laikos.

CILVĒCĪBA ir jāliek uz vieniem svariem ar ATBILDĪBA, vēl precīzāk – PERSONISKĀ ATBILDĪBA. Katram ir jāsāk ar sevi, tikai pēc tam var runāt par kopīgo atbildību. Esam iegājuši jaunā laikmetā, kurš kļūst par pārbaudījumu cilvēku godīgumam, spējai uzņemties atbildību par sevi un prasmi veidot attiecības ar apkārtējiem un pasauli. Tas ir izaicinājums gan “padomju” laikā dzimušajiem, gan “jaunajā” laikmetā dzimušajiem. Pirmie pieraduši, ka ir viens priekšstāvis, kurš saka priekšā, kas kuram jādara, un līdz ar to cilvēki no saviem pleciem noņem atbildību, jo lēmumus taču nepieņēma viņi. Jaunā laikmeta cilvēki uzskata, ka robežas un likumi ir vecmodīgi, tāpēc katrs “mīl sevi” un uzskata, ka drīkst darīt jebko, kas ienāk prātā, tikai atbildību gan negrib uzņemties, jo ir taču mistiskie “citi”, kas par to atbild. Un … neatkarīgi kādi ir mūsu uzskati un dzīvesveids, mums katru dienu ir jādzīvo šajā sabiedrībā.

Katru gadu tiek rīkota Lielā talka, lai sakoptu apkārtni pēc ziemas. Man rodas jautājums: ”Kāpēc tas notiek tikai reizi gadā, bet ne katru mēnesi?”  Ne jau katru mēnesi visā Latvijā, bet gan - katru mēnesi kādā no Latvijas reģioniem. Arvien populārāk kļūst atpūsties pie dabas, apmeklēt dabas takas, apskates objektus. Ir skumji noskatīties, ka ejot pa šādu taku, pirms tevis ir gājuši “cūkmeņi”. Lieki ir  jautāt, kur tādi radušies, protams ģimenēs, kur bērniem nav iemācīta cieņa pret citu darbu, un bieži vien pret darbu vispār. Vēl skumjāk ir vērot, ka pieaugušie bieži rāda piemēru saviem bērniem. Šeit arī sākas stāsts par personisko atbildību. Tu nevari atbildēt par to, ko bērns dara, jo viņš vēl tikai mācās dzīvot, bet pieaugušam cilvēkam tā kā būtu jāapzinās uzvedības sekas. Bērns ir atdarinātājs, tāpēc arī izveidojas Cūkmeņu ģimenes. Tā kā mans darbs ir tiešā saskarsmē ar cilvēkiem, un man ir iespēja to vērot katru dienu, tad varu apgalvot – bērni ir vecāku spogulis. Pie tam bērni ir patiesāki un dabiskāk uzvedas sabiedrībā, viņi vēl nav iemācījušies liekulību.

Šādām dabas objektu sakopšanas Lielajām talkām būtu daudz ieguvumu – pirmkārt, šajā tehnoloģiju laikmetā iespēja saglabāt saikni ar dabu un cilvēkiem, iespējas satikt līdzīgi domājošus cilvēkus, iegūt jaunus draugus un pieredzi, saliedēt ģimeni un iemācīties to, ka kopā darbojoties var būt arī jautri. Nākotne ir jāveido šodien. Ir jāapzinās, ka šodienas jaunatne veidos mūsu vecumdienas. Atcerieties, ja cūku ielaiž pilī, tad cūka nekļūst par karali vai karalieni, bet gan pils pārvēršas par cūku kūti.

Nākotni veidos cilvēki, nevis tehnoloģijas, tāpēc pats svarīgākais ir rūpēties par cilvēkā esošajiem resursiem. Paaudze, kura izaugs pie tehnoloģijām, nākotnē nespēs tikt galā ar elementārām sadzīviskām lietām, jo, ja to neiemāca bērnībā, tad pieaudzis cilvēks, kā likums, nevis ies un mācīsies to darīt, bet gan meklēs vainīgos, slīgs depresijā un meklēs glābiņu alkoholā vai narkotikās. Vēl jo vairāk – ja pieaudzis cilvēks nepratīs iederēties citu cilvēku sabiedrībā, viņš no tās tiks izstumts. Tie, kuriem būs nauda, bet paši neko daudz nepratīs, būs interesanti tikai patērētājiem (cilvēkiem, kuri uzskata, ka citiem ir kaut kādi pienākumi pret viņiem). Visvērtīgākais dzīvē ir tas, ko nevar nopirkt par naudu: labestība, sirsnība, cilvēcība, mīlestība, prieks, draudzība, uzticība.

Esi atbildīgs – cieni un saudzē citu paveikto, veido ap sevi sakoptu vidi, esi CILVĒKS!

Esiet mīlēti uz zemes un debesīs!

Tavu rītdienu veido šodien pieņemtie lēmumi un to realizēšana

Autore: Inguna Balgalve

Šis laiks prasa pieņemt lēmumus – savus lēmumus. Tie, kuri gaida, ka notiks brīnums, un kāds atnāks savest visu kārtībā, lai būtu pa vecam, piedzīvos arvien lielāku vilšanos. Tiem, kuri pieraduši dzīvot pēc vadlīnijām, norādēm no “augšas”, priekšā ir grūti laiki, jo nāksies atskārst, ka patiesībā nevienam tā īsti nerūpat. Nākotnē vērtība būs tiem cilvēkiem, kuri nevis zina kā risināt situācijas, bet gan prot tās atrisināt. Mūsdienu tehnoloģiju un daudzo iespēju laikmetā tas, ka cilvēks prot lasīt un rakstīt, vairs nenozīmē, ka viņš ir izglītots.

Šobrīd ir redzams, kā brūk pasaules vecā sistēma un kārtība. Meli un aplamības nespēj ilgi pastāvēt, jo to pamatā nav praksē balstīta pieredze, bet gan varbūtības iespēju minējumi. Par kādu ‘’saulaino nākotni” var domāt, ja par to, kā audzināt un izglītot bērnus mums māca cilvēki, kuriem pašiem nav bērnu, par to, kādiem jābūt likumiem, ekonomikas izaugsmei, godīgam konkurētspējīgam biznesam māca tie, kuri savā nozarē nav strādājuši vairākus gadus vai pat vispār, lai iepazītu un izprastu nozaru specifiku.

Teorētiķi strīdas ar praktiķiem. Mazizglītoti* cilvēki, kuri tikuši pie amata (jo to viņam garantē iegūtie diplomi), ja kaut ko nezina vai nesaprot, vienkārši visu noraida vai aizliedz. Bērni savā nepateicībā diktē noteikumus vecākiem, kuri viņiem ir devuši mājas, ēdienu, apģērbu un izglītību. Vecāki māca pedagogus, kā mācāmi viņu bērni. Daudzi savu sirdsapziņu ir padarījuši pērkamu. Vai kādam vēl šķiet, ka iepriekš minētie faktori ir stabilas un harmoniskas dzīves priekšvēstneši?

Un tomēr ir pamats domāt, ka nākotnē būs labāk. Pirms rītausmas ir visbiezākā tumsa. Pēc 2008. gada krīzes vienā lauku miestā biju uz tikšanos. Ievadā pajautāju kā cilvēki laukos jūtas pēc lielās krīzes. Man atbildēja, ka cilvēki laukos jūtoties labi, jo krīze jau bija pilsētās, laukos nebija “trekno gadu”, tāpēc arī krīzes neesot. Dzīvojot kā dzīvojuši, paši vien domājot, kā parūpēties par sev vajadzīgo. Pēdējos gados vērojams, ka daudzas jaunās ģimenes ar bērniem iegādājas īpašumus laukos. Jautājot par to, kāpēc tāda izvēle, atbildes pārsvarā ir līdzīgas. Pie mūsdienu tehnoloģiju attīstības vairs nav nepieciešams būt piesaistītiem vienai konkrētai vietai. Daudzus darbus var veikt no mājām. Tas esot gan ērtāk, jo nav jātērē laiks un resursi, lai nokļūtu uz darbu un atpakaļ, gan izdevīgāk, jo vairāk ir iespējams būt kopā ar ģimeni. Daudzi laukus par dzīvesvietu izvēlējušies tāpēc, ka tuvāk dabai, bērniem lielāka brīvība un iespēja augt mazāk stresainākā un ekoloģiski tīrākā vidē.

Nenoliedzami, ka pilsētas kļūs atkarīgākas no laukiem, jo lauku ciemi un mazpilsētas pakāpeniski pāries uz tādu dzīvesveidu, lai ar sev vajadzīgajām lietām varētu nodrošināt paši. Samazināsies vajadzība pēc sev nepieciešamā doties uz lielpilsētu, jo daudz ko var pasūtīt, lai pieved klāt uz mājām. Atjaunos uz vietas esošo infrastruktūru, pielāgojot šī laika vajadzībām. Cilvēki noslāņosies savējos (līdzīgas prioritātes un vērtību kritēriji) un citos.

Cilvēka dzīves jēgu veido divas sajūtas: pirmā – justies vajadzīgam (tas sevī ietver arī sajūtu, ka esi mīlēts, kas savukārt nozīmē, ka tevi pieņem tādu, kāds esi, bez pretenzijām un salīdzināšanas ar citiem) un otrā - justies novērtētam (to saņemam uzslavas, iedrošinājuma un atbalsta formā). Tiem, kuri ir gatavi sadarboties, dot un saņemt, dzīvē ātrāk ienāks stabilitāte un harmonija. Dzīves teorētiķiem, egoistiem un patērētājiem nāksies izbaudīt dzīves sagādātās pēcstundas, lai citi gribētu viņus pieņemt savā bariņā. Internets un tehnoloģijas pieradinās cilvēkus dzīvot kā zem “lupas”, kur  būs grūti noslēpt acīmredzamo.

* Zināšanas atbilst valstī noteiktajiem izglītības kritērijiem, uz kā pamata iegūts diploms. Nav ne prakses, ne papildus paplašinātas zināšanas attiecīgajā nozarē.

TĀ, KĀ BIJA, VAIRS NEBŪS

Autore: Inguna Balgalve

Ja ielūkojamies materiālos par vēsturi, redzam, ka pasaule visu laiku nemitīgi mainās. Tāpēc arī cilvēkiem vienmēr ir interesējis, kas gaidāms nākotnē. Mēs bieži salīdzinām to, kā bija, ir,  un to - kā būs. Rodas jautājums – kāpēc? Mums, cilvēkiem, vajag garantijas, ka nākotnē viss būs labi. Tādas garantijas neviens nevar mums sniegt, jo cilvēks ir dabas sastāvdaļa, kurš tāpat kā viss dabā ir pakļauts kosmosa ritmam un likumiem. Tikai mazizglītots un primitīvs cilvēks uzskata, ka viņš šajā dzīvē, kas plūst kā upe, var kaut ko ietekmēt. Pat ja viņam tas nedaudz izdodas, tad tikai uz īsu brīdi. Cilvēks dabas acīs ir kā smilšu grauds smiltīs. Viss ko mēs, cilvēki, varam izdarīt savā labā, ir iepazīt sevi pašu, un iekļaujoties dabas ritmā ļaut, lai dzīves straume mūs nes.

Mēs esam attīstījuši tehnoloģijas, vairākkārtīgi apceļojuši apkārt planētai Zeme, iepazinuši tās dzīles, aizlidojuši uz Mēnesi un pētām Saules sistēmu. Tikai kaut kā pietrūkst, lai mēs būtu tie, kas esam – CILVĒKI. Ko nozīmē būt cilvēkam? Kāda ir patiesā loma būt cilvēkam uz planētas Zeme? Kad mazizglītots vai vienā jomā specializējies cilvēks sāk uzskatīt sevi par izglītotu un inteliģentu, tad patiesi izglītotai un inteliģentai sabiedrības daļai sākas sarežģījumi.

Mazizglītots cilvēks vienmēr salīdzina sevi ar citiem, uzskatīdams sevi par gudrāku, skaistāku, veiksmīgāku, strādīgāku un citādi pārāku par pārējiem. Viss, ko viņš nezina vai neizprot, tiek saukts par meliem vai nepatiesību, bet tikai ne par savu aprobežotību. Šāda cilvēka lielākā vērtība ir prasme veikli manipulēt ar citiem, lai iegūtu sev labumu. Viņi ir gatavi likt lietā melus un negodīgumu, lai sasniegtu savu mērķi. Ieņemamais amats  bieži tiek izmantots kā privilēģija, lai noveltu atbildību uz kāda cita pleciem. Visu problēmu risināšanai ir tikai – sodīšana un aizliegšana. Lai atrastu citus racionālākus un efektīvākus risinājumus, mazizglītotajiem pietrūkst gan specifiskas zināšanas, gan pieredze, kā arī piemīt nevēlēšanās kaut ko risināt vai mainīt.

Kamēr mazizglītotie tēlos “Dievus”, sabiedrība dzīvos haosā. Haoss – tas ir viss, ko var nodrošināt mazizglītoti cilvēki.

Ja cilvēks neapzinās savu potenciālu, kā arī rakstura vājās vietas, viņš nav spējīgs attīstīties. Mazizglītota cilvēka rīcība ir haotiska, lēmumi bieži tiek pieņemti, ietekmējoties no citu viedokļiem, jo pašam nav sava viedokļa un nostājas. Šāda cilvēka dzīve pakāpeniski pārvēršas par ciešanām, ko pats sev rada.

Dabā tā ir iekārtots, ka KATRAS BEIGAS IR JAUNS SĀKUMS.

Numeroloģijā ir apzīmējums “meistarskaitlis”, kas norāda uz to, ka šajos gados notiek kardinālas pārmaiņas, kas skar ierasto dzīves ritmu. Par meistarskaitļiem sauc tādus skaitļus, kas veido pats savu atspoguļojumu: 11; 22; 33; 44…..99; 1991; 2002 un tml. Šajā gadsimtā pirmo reizi, kad viens cipars veido atspoguļojumu bija 22.02.2002. Var teikt, ka no šī brīža pasaulē sākās esošas sistēmas un kārtības sabrukums. Šogad 22.02.2022. cipars 2 veido atkal savu atspoguļojumu. Tas nozīmē, ka ar šo gadu atkal mainīsies pasaulē esošā kārtība. Kāda tā būs? Kādu veidosim, tāda arī būs. Tie, kuri joprojām gaida, ka kāds nāks un sakārtos viņu dzīves, arī turpmāk cietīs zaudējumus. Cipars 2 apzīmē otro kosmosa likumu – enerģijas nezūdamības likumu. Tas ir līdzsvara jeb balansa likums, ko pazīstam arī kā JAN un IŅ (iekšējās un ārējās) enerģijas līdzsvara uzturēšanas likumu. Tas attiecas gan uz katru cilvēku, gan uz politisko situāciju, gan uz zemeslodes notiekošajiem procesiem. Tas ir pretpolu princips, kas ļauj sistēmai saskaņoti darboties: Zeme turpina pastāvēt pateicoties Ziemeļpolam un Dienvidpolam, daba pastāv uz stihiju pretpolu principiem, cilvēce var turpināties, pastāvot pretējiem dzimumiem.

Šobrīd sabiedrība pati sāks dalīties nosacīti 2 daļās – “vecās pasaules” sabiedrība un “jaunās pasaules sabiedrība”. “Vecās pasaules” sabiedrību veidos tie cilvēki, kuri gribēs saglabāt jau tūkstošs gadus iedibināto kārtību, nepieņemot neko, ko nevar kontrolēt. Cenšoties pastiprināt kontroli par visu un visiem. “Jaunās pasaules” sabiedrība veidosies no atsevišķām slēgtām kopienām, līdz būs tik stipras, lai apvienotos un spētu stāvēt pretī “Vecās pasaules” kārtībai un likumiem. Šeit vidusslāņa nebūs, jo katrā no esošajām sabiedrības daļām būs savs pasaules redzējums, savi likumi, vērtību sistēmas, morāles principi un savi resursi. Pastāv iespēja, ka sākumā varētu būt spriedze starp atšķirīgi domājošajiem, bet tā kā mērķis būs kopējs, tad nāksies mācīties cienīt un pieņemt vienam otru, citādi abi būs zaudētāji. Ir muļķīgi domāt, ka šos procesus kontrolē cilvēks. Tie ir kosmosa likumi, kuriem cilvēkam nākas pielāgoties vai arī ciest. Cilvēcei pienācis laiks pāriet citā domāšanas  un pasaules uztveres līmenī.

Astroloģijā varam vērot, kā šī gada laikā planēta Plutons, kas atbild par kardinālām un neatgriezeniskām pārmaiņām, ieiet Mežāža zodiaka zīmes pēdējos 5 grādos. Tas nozīmē, ka sākas transformācijas periods, kad brūk iedibinātā kārtība, atbrīvojot vietu jaunām vērtībām. Šī transformācija notiks līdz 2024.gada janvārim, kad Plutons uzsāks savu ceļu pa Ūdensvīra zvaigznāju. Latvijai šī gada sākumā zvaigžņu stāvoklis vēsta lielas pārmaiņas. Pirmo reizi, kopš Latvijas valsts dibināšanas,  (progresijas) kartē, kas raksturo cilvēku pašsajūtu dzīvojot konkrētā valstī, planēta Jupīters maina savu kustības virzienu un no retrograda (uz sevi vērsta, iekšēja, sevī lolota) stāvokļa pāriet uz direktu (procesi top redzami un attīstās) stāvokli. Tas nozīmē, ka pārmaiņas būs izglītības, reliģijas, tieslietu, finanšu, kultūras un tūrisma jomā. Attīstīsies un paplašināsies sadarbība ar ārvalstīm.

Pakāpeniski ir jāsāk pierast pie tā, ka tehnoloģijas maina cilvēka ikdienu, tāpēc ir laiks apzināties savas vērtības, prasmes un zināšanas. Jo katra cilvēka dzīves kvalitāte būs atkarīga no tā, cik tu vari dot. Tie, kuri pieraduši ņemt neko nedodot pretī un uzskatīt, ka citiem ir pienākums par viņiem rūpēties, tiks ignorēti. Jaunā laikmeta likums ir rūpēties vienam par otru, ES UN TU.

“Pastāvēs, kas pārmainīsies.”*

*Rainis

Zināšanas un garīgums

(Autore: Inguna Balgalve)

Bieži nākas saskarties ar cilvēkiem, kuri paši sev piedēvē zināšanas un talantus, kuru patiesībā nemaz nav, un uz šīm piedēvētajām spējām sevi paaugstina augstāk pār citiem līdzcilvēkiem. Šobrīd sabiedrībā nav kritēriju, kas ļautu izprast cilvēka intelektuālo potenciālu. Klausoties sabiedrībā zināmu cilvēku izteikumos, arvien biežāk rodas iespaids, ka viedoklis ir, bet zināšanu nav, jo tiklīdz tiek uzdoti precizējoši jautājumi, tā atbildes vietā nākas dzirdēt atrunas, nevis paskaidrojumus. Kāpēc tā notiek? Manuprāt, ļoti labi to prata pateikt mācītājs Jānis Rubenis savā runā, saņemot Pirmo Valstiskuma balvu šī gada augustā. Viņš runāja par apziņas stāvokļiem, kurus nodēvēja par Virsotņu pieredzi, kad apziņā atveras neiedomājams plašums, dziļa skaidrība un gudrība. Šajā apziņas stāvoklī var rast risinājumu jebkurai situācijai. Tikai šie apskaidrības mirkļi ātri pāriet, un cilvēks atgriežas savā prāta pasaulē, kurā viss tiek vienkāršots, un ikdienā iezogas steiga ar savu cinismu un cīņu par vietu zem saules.

Virsotņu pieredzi vēl mēdz dēvēt par garīgo atmodu, un šeit nav domāta reliģija, bet cilvēkam esošā Gara modināšana, lai atbrīvotos no dzīves laikā iemantotiem prāta ierobežojumiem. Lai radītu kaut nelielu izpratni par to, kas tad ir Virsotņu pieredze, un kā šī pieredze ietekmē cilvēka domāšanu, mēģināšu izskaidrot zemāk veidotajā tabulā.

Kritēriji	Parastais cilvēks	Cilvēks, kurā sākas Garīgā pamošanās	Garīgi pamodies cilvēks.
Augstākais vērtību kritērijs	Nauda, vara, slava	Cilvēcība, godīgums, sirdsapziņa	No sirds nākoša mīlestība, cēloņu-seku likuma izpratne.
Izvēli izdara ….	Ar prātu, pamatojoties uz iegūtajām zināšanām un noteiktajiem likumiem.	Balstoties uz savām vēlmēm, ievērojot sabiedrībā pieņemtos un valstī noteiktos likumus. Ievērojot Dieva baušļus.	Ieklausoties savā sirdsbalsī, pieredzē no iegūtajām dzīves mācību stundām, un apziņas apskaidrības.
Tic	Sev un paša spēkiem	Sev un Augstākiem spēkiem	Ka viss ir savstarpēji saistīta enerģija, kas izpaužas dažādos vibrāciju līmeņos kā situācijas un notikumi.
Attieksme pret citiem cilvēkiem un apkārtējo vidi	Dzīvoju tikai vienu reizi, tāpēc daru kā gribu.	Dzīvo pēc principa: ”Nedari otram to, ko negribi pats sev”.	Katrai lietai, cilvēkam, notikumam ir savs laiks, vieta un nozīme.
Sarežģītās dzīves situācijās un neveiksmēs …	Vaino citus cilvēkus, vecākus, valdību un tamlīdzīgi, tikai ne sevi. Gaida, ka kāds no malas atnāks un atrisinās radušos situāciju.	Meklē atbildes uz jautājumu; ”Kur es pieļāvu kļūdu?” Lūdz padomu un palīdzību citiem, lai mainītu situāciju. Rīkojas.	Cenšas izprast – ar ko es radīju šādu situāciju. Ko tā man māca? Kā turpmāk rīkoties? Uzņemas atbildību par savu izvēli un sekām.
Dzīves redzējums	Par nākotni nedomā, paļaujas uz likteņa labvēlību un valdības rūpēm par sabiedrību.	Spēks, drošība un nākotne ir stiprā, saliedētā ģimenē, tradīcijās un rūpēs par savām vecumdienām.	Zina, ka dzīve ir taisnīga, un ka katrs saņems pēc nopelniem, jo dzīves skolā katram kaut kas ir jāiemācās.
Uzskats par mācīšanos, sevis izglītošanu	Pietiek ar akadēmisko izglītību (skola, augstskola, doktorantūra).	Bez akadēmiskās izglītības ir interese par interešu izglītību un vaļaspriekiem.	Visu dzīvi uzskata kā vienu mācību stundu sava Gara un Dvēseles attīstībai.
Kultūras un mākslas pasākumu apmeklēšana ir…	Labais tonis (sabiedrībā pieņemts uzskats).	Sevis pilnveidošana un vēlme sekot līdzi, tam kas ir aktuāls apkārtējā sabiedrībā un pasaulē.	Tautu tradīciju un kultūras iepazīšana un vēsturisko notikumu izpratnes veidošana.
Grāmatu lasīšana un izglītojošu pasākumu apmeklēšana.	Interesanta nodarbe brīvā laika aizpildīšanai.	Redzesloka paplašināšana un savu prasmju pilnveidošana.	Iztēles un telpiskā redzējuma attīstīšanai. (redzēt ar Gara acīm)
Astroloģija, ezotērika, dziedniecība, zintniecība un citas tamlīdzīgas sfēras	Muļķības, pasakas, kaut kas slikts utt.	Senas zināšanas un mācības, kas palīdz izprast sevi un dzīvē kopumā notiekošo.	Dabas (Kosmosa) likumi, kas nosaka visus procesus uz planētas Zeme.
Spēj saprasties un sadarboties	Tikai ar tiem, kas domā tā kā ES. (Pārējos uzskata par neizglītotiem vai “nepareiziem”, salīdzinot ar sevi.)	Ir elastīgi un rīkojas pēc situācijas. Cenšas norobežoties no sev netīkamiem cilvēkiem un apstākļiem.	Ar visiem.
Sev vēlamā rezultāta sasniegšanai izmanto…	Iemācītās zināšanas, no “augšas” dotos norādījumus un likumus. Bieži manipulē, izmantojot iebiedēšanu vai cenšas radīt vainas sajūtu.	Ja viedokļi atšķiras, tad diskutē, izmantojot savas zināšanas un pieredzi, cenšoties un panākt kompromisu.	Savas zināšanas un pieredzi, kas tiek izskaidrota ar konkrētiem piemēriem no reālās dzīves. Bieži izmanto alegoriju, kā salīdzinājumu, situācijas izprašanai.
Reakcija uz kritiku	Uzbrukums – labākā aizsardzība. Dusmas un aizvainojums, kas rada vēlmi atriebties. Neiecietība pret citādi domājošiem.	Izteiktās kritikas izvērtēšana tālākai rīcībai. Ja kritika pamatota, tad tā tiek uztverta kā mācību stunda, bet ja kritiku uzskata par nepamatotu, tad norobežojas no kritizētāja.	Saprot, ka visam savs laiks un to, ka kritizētājam pašam jāizaug savā izpratnē, lai par to varētu objektīvi spriest. ( Piemēram: 14 gadīgs bērns māca vecākus, kā pareizi jābrauc ar automašīnu)
Mīl	Ar prātu un kaisli	Ar sirdi un ķermeni (glāstiem, pieskārieniem, maigumu un mīļumu).	Ar maigumu un labestību savā attieksmē pret apkārtējo pasauli.
Raksturā	Paštaisni	Elastīgi	Draudzīgi

Katrs pats var izvērtēt, kuri no iepriekš minētajiem kritērijiem vairāk atbilst viņa uzskatiem un dzīves vērtībām. Piedzīvojot, Jura Rubeņa pieminēto Virsotņu pieredzi, cilvēkā mostas vēlme būt labākam, godīgākam, taisnīgākam un mīlošākam. Cilvēks sāk apzināties, ka par katru savu izdarīto vai arī neizdarīto izvēli būs jāatbild vien pašam, un nav pamats vainot citus.

Kāpēc un vai vajag mācīties?

(Autore: Inguna Balgalve)

Kalendārā jau atkal septembris. Vieniem tas asociējas ar rudeni, citiem –  ar skolas laiku. Reiz braucot sabiedriskajā transportā dzirdēju sarunu starp vecākiem un bērnu, kurš devās uz skolu. Bērns pauda neapmierinātību, ka jāiet uz skolu mācīties. Vecāki viņam stāstīja, ka tas ir viņa darbs, tāpat kā vecākiem ir savs darbs. Bērns iebilda, ka vecāki par savu darbu saņem naudu, bet viņš ne. Uz to viņam vecāki atbildēja, ka, ja viņi nebūtu mācījušies un ieguvuši izglītību, tad viņiem nebūtu darbs un arī nauda. Sarunas beigās vecāki piebilda, ka tad, ja katrs padara savu darbiņu, tad brīvdienās visi kopā var atpūsties un priecāties… Tas atsauca atmiņā man pašai savu skolas laiku. Arī man vecāki reiz teica, ka viss ko es iemācīšos, būs vajadzīgs man pašai. Viņi toreiz teica, ka zināšanas padarīs manu dzīvi vieglāku un izvēli plašāku. Vecāki toreiz teica: “Tu mācies sevis, nevis mūsu, skolotāju vai citu dēļ.”

Tagad ik pa brīdim kāds man pajautā: “Vai tev dzīvē ir bijuši vajadzīgi logoritmiskie vienādojumi, Pitagora un Ņūtona likumi?” Atbilde protams ir – nē. Un tomēr - man šie likumi palīdz arī šodien. Kā?  Pats mācīšanās (jaunu lietu izzināšanas) process aktivizē smadzeņu darbību. Skolā programmas tika veidotas dažādās sarežģītības pakāpēs, līdz ar to radot aktīvāku smadzeņu noslodzi un plašāku priekšstatu par to, kas notiek apkārt un pasaulē. Tāpat kā ķermenim, lai tas pilnvērtīgi funkcionētu, ir vajadzīga pārtika, tāpat smadzenēm ir vajadzīga pārtika – jauna informācija.

Reiz man garīgais skolotājs teica; “Daudzi cilvēki nomirst ap 30 gadiem un gaida, kad ap 80 gadiem viņus apglabās.” Ar to domādams, ka pārstājot sevi izglītot un pilnveidot, cilvēks iesprūst uz to brīdi izveidojušajā uzskatu sistēmā un ar to dzīvo visu atlikušo dzīvi. Smadzenes nesaņem jaunu informāciju, un cilvēks sāk malt vienu un to pašu informāciju atkal un atkal.

Laiks rit, pasaule mainās, un iegūto zināšanu daudzums vairs nespēj rast risinājumus. Tas noved pie strupceļiem un ciešanām. Cilvēks sāk dusmoties, uzskatīdams, ka ir ieguvis visus sabiedrībā pieprasītos izglītības līmeņus (skola, augstskola, doktorantūra), bet tik un tā nejūtas apmierināts ar sevi un savu dzīvi. Šeit gan man gribētos iestarpināt, ka cilvēks uzskatīja, ka viņš mācījās citu, nevis sevis dēļ.  Zinātnieki ir pierādījuši, ka novecošanas procesi ķermenī paātrinās, ja smadzenes sāk saņemt arvien mazāk jaunu informāciju. Tam piemērs ir tas, ka runājot ar simtgadniekiem, par viņiem var teikt, ka viņi ir dzīves gudri, labestīgi un darbīgi. Es personīgi nezinu nevienu simtgadnieku, kurš būtu degradējies, ļauns un nejauks.

Man var iebilst, ka ne jau visiem dzīvē visu laiku ir jāapmeklē kursi, semināri utt. Nebūt nē. Mācīties nozīmē apgūt kaut ko jaunu, papildināt jau esošās zināšanas un prasmes – augt savā profesionalitātē. Jaunu informāciju un prasmes var iegūt arī ceļojot, lasot grāmatas, apmeklējot pasākumus, izkopjot vaļaspriekus, praktizējot dažādas garīgās prakses. Galvenais ir turpināt uzzināt un apgūt kaut ko jaunu. Arī jebkuru grāmatu lasīšana ir jaunu zināšanu apguve.

Sarunājoties ar cilvēkiem, šad tad apvaicājos par to, kādas grāmatas viņi lasa. Samērā bieži dzirdu atbildi, ka grāmatas netiek lasītas, un tūlīt seko iemeslu uzskaitījums. Reiz tikšanās reizē ar jauniešiem, kad ieminējos par grāmatu lasīšanu, mani pārtrauca viens jaunietis un iebilda, ka es pārāk daudz lasot un analizējot. Pēc viņa teiktā – mūsdienu jauniešiem piemītot spēja lasīt informācijas lauku (ar to domādams attīstītu telepātiju un interneta iespējas), tāpēc visu kas viņiem vajadzīgs, tie varot saņem tajā brīdī, kad tas ir aktuāli. Šis jaunietis vēl īsti neizprata, ar ko atšķiras zināt un izprast pieejamo informāciju. Jo tie, kas zina, bet neizprot, ir tie, kas akli seko un uzticas citu teiktajam, jo tie (citi) taču zina, ko runā. Tie, kuri izprot informāciju, salīdzina to ar citu informāciju par to pašu tēmu un izdara savu izvēli.

Var rasties jautājums – kāds tam sakars ar grāmatu lasīšanu? No savas pieredzes varu teikt – grāmatu lasīšana veicina:

·    Tēlaino domāšanu (spēju vizualizēt, iztēloties savas ieceres).

·    Bagātina vārdu krājumu, padarot valodu bagātāku, un veido cilvēku par interesantu sarunu biedru.

·    Attīsta humora sajūtu.

·    Ļauj uz dzīves situācijām paskatīties no dažādiem skatu punktiem, kas bieži noder, kad jāpieņem lēmums, ja pats esi nonācis līdzīgā situācijā.

·    Iespēju ielūkoties tur, kur nav iespējams nokļūt (vēsturiskie notikumi, ar ģeogrāfiju, ģeoloģiju, astronomiju saistīti fakti un notikumi).

·    Apgūt jaunas prasmes (dažādi ikdienas sadzīvē noderīgi padomi), utt.

Var iebilst, ka to var kādam arī pajautāt. Protams, tikai jums nāksies rēķināties ar tā cilvēka laiku un iespējām sniegt atbildi tajā brīdī, kad jums tas būs vajadzīgs.

Es tiku audzināta pēc principa, ka dzīves laikā man var atņemt daudz ko, tikai ne zināšanas un prasmes, kas manī ir. Lai ko es zaudētu, es to varu atkal atgūt, pamatojoties uz savu pieredzi, ko ieguvu, pielietojot savas zināšanas praksē. Tie, kas akli uzticas citiem (vecākiem, draugiem, skolotājiem, darba devējiem, valdībai un tml.), no citiem arī ir atkarīgi. Zināšanas, kas balstītas pieredzē, cilvēkam dod brīvību, savukārt akla sekošanu citu “taisnībai” – neapmierinātību ar sevi un savu dzīvi.

Man ir jautājuši – vai manā dzīvē viss ir tik ideāli, ka varu mācīt citiem kā dzīvot. Es parasti šādos brīžos pasmaidu un atbildu, ka es vēl mācos dzīvot. Es nevienu nemācu kā ir pareizi vai nepareizi, bet gan dalos ar tām zināšanām un personisko pieredzi, ko esmu pati iemācījusies – un atvēlu laiku no savas dzīves tiem cilvēkiem, kuriem manas zināšanas un pieredze ir noderīga. Katrs taču mēs meklējam atbildes uz sev svarīgiem un aktuāliem jautājumiem. Viens no maniem populārākajiem piemēriem, kad runa ir par zināšanām un prasmēm, un kad cilvēks saka – es jau to zinu, ir: “Es nesen biju ciemos, un tur mani pacienāja ar brīnišķīgi gardu zupu. Palūdzu saimniecei recepti. Tagad man ir šī recepte. Es varu nosaukt visas sastāvdaļas no galvas un to, kā tā jāpagatavo, es arī zinu. Tikai nesaprotu – kāpēc mani moka izsalkums un tik ļoti gribas ēst?”

Manā liktenī ierakstīts – dot un saņemt, un saņemot atkal dot. Dodiet savām smadzenēm barību, un jūs saņemsiet prieku par savu dzīvi.

Sievietes un vīrieša dabas dotais spēks.

(Autore: Inguna Balgalve)

Daudz ir diskutēts un rakstīts par to, kādai ir jābūt mūsdienīgai sievietei, tomēr pie viena kopsaucēja tā arī nav izdevies nonākt. Paskatīsimies, kā dabā enerģētiski ir sadalītas jomas, kurās gan sieviete, gan vīrietis ir spēcīgāki viens par otru. Izejot no tā, tad arī kopīgi mēģināsim izveidot pamatnosacījumus mūsdienīgas sievietes portretam sociālajā vidē un ģimenē.

*Piezīme: šobrīd runājam par enerģiju un tās veidiem, tāpēc turpmāk teiktais attiecas uz enerģijas plūsmām, nevis cilvēka ķermeni. Enerģija nav redzama, un tā darbojas atšķirīgi no tā, ko mēs redzam ar acīm, vērojot pasauli un cilvēkus. Lai izprastu kā daba (nevis cilvēks) ir sadalījusi sfēras, kurās spēcīgāki ir vīrieši un kurās – sievietes - ir jāizprot dabas likumi.

Par pamatu mūsu tēmai ņemsim galveno enerģētisko centru izvietojumu (citur literatūrā sauktas arī par čakrām vai saulītēm) cilvēka ķermenī. Austrumu tautas dzīvības enerģijas plūsmu, kas plūst cilvēkā, ir iedalījušas 3 daļās:

1. Pirmā un galvenā plūsma ir centrālais kanāls, ko sauc par ŠUŠUMNU. Šī plūsma iet pa mugurkaulu un apvieno sevī Saules un Mēness enerģiju (citur literatūrā saukta arī par Gara un Dvēseles enerģiju). Mugurkaulā atrodas galvenie enerģiju centri, kur katrs ir saistīts ar noteiktu orgānu un ķermeņa sistēmas grupu cilvēku ķermenī. Par to raksta un māca Austrumu medicīna.

2. Galvas smadzeņu labā puslode uztver Saules enerģiju un darbina ķermeņa kreiso pusi. Saules enerģijas plūsmu austrumu medicīnā sauc par PINGALU (tā ir saistīta ar Garu), vai kā mēs to saucam - JAN enerģija. Šī ir Izelpa, un saistīta ar cilvēka psihi. Aktīvāk izpaužas vīriešiem.

3. Galvas smadzeņu kreisā puslode uztver Mēness enerģiju un darbina ķermeņa labo pusi. Mēness enerģijas plūsmu austrumu medicīnā sauc par IDU (tā ir saistīta ar Dvēseli), vai kā mēs to saucam - IŅ enerģija. Šī ir Ieelpa, un saistīta ar emocijām. Aktīvāk izpaužas sievietēm.

Augšējais enerģijas centrs (saukts par 7. čakru vai saulīti), atrodas cilvēka aurā virs galvas, vietā, ko mēs saucam par „avotiņu”. Svētbildēs to zīmē kā nimbu virs svēto un eņģeļu galvām. Tādējādi parādot, ka šis centrs saņem tīro vienoto kosmisko Ci (Ki, Prāna) enerģiju. Viss, kas saistīts ar dzīvi uz Zemes, sākas ar Saules un Mēness enerģijas apvienošanos 6. enerģijas centrā sauktā arī par „trešo aci”. Saule kustina uguns un gaisa spēka enerģiju un plūst no augšas uz leju. Mēness kustina ūdens un zemes spēka enerģiju un plūst no apakšas uz augšu.

Katram cilvēkam, neatkarīgi no dzimuma, ir visi enerģētiskie centri. Tā dabā ir iekārtots, ka vīriešiem aktīvākas un pašsaprotamākas ir tās dzīves sfēras, kuras darbina Jan jeb Saules enerģija, bet sievietēm - Iņ jeb Mēness enerģija. Līdz ar to, lai iegūtu līdzsvaru sevī un savā dzīvē, katrs mēs meklējam sev to otro pusīti, kura spēj aktivizēt mūsos to enerģiju (rakstura īpašības), kas mūsos ir pasīvā (neizpaustā) veidā. Tabulā tās ir atzīmētas ar vārdu – JĀMĀCĀS.

Tāpat kā Saules mijiedarbība ar Mēnesi rada un veido visu dzīvo uz mūsu planētas (Makro), tā arī vīrietis kopā ar sievieti veido cilvēku dzīves kvalitāti.

Sievietes dabā ir gribēt, vīrieša – varēt. Katrai sievietei ir savs vēlmju saraksts, ko viņa grib realizēt savā dzīvē, un attiecīgi savam vēlmju sarakstam viņa meklē vīrieti, kas spēs realizēt pēc iespējas vairāk no šīm vēlmēm.

Katrs vīrietis sievietē meklē kaut ko mazliet no savas mammas un mūzas (iedvesmotājas) apvienojuma. Arī vīriešiem ir savs vēlmju saraksts, tikai viņi atšķirībā no sievietes, meklē to, kurai būs pēc iespējas līdzīgāks vēlmju saraksts.

Līdz ar to varam secināt, ja vīrietim ar sievieti ir līdzīgi vēlmju saraksti, viņu attiecībām ir iespēja būt ilgstošām, laimīgām un noturīgām. Jo mazāk sakrīt „ieraksti” vēlmju sarakstā, jo lielākiem pārbaudījumiem pakļautas attiecības. Šādās attiecībās katrs centīsies panākt, lai otrs piekāpjas, vai sāksies otra “pāraudzināšana”, kas nāk komplektā ar pārmetumiem, kritiku, apvainošanos un citām negatīvām lietām. Negatīvas emocijas, rīcība un attieksme vienam pret otru nekad nav radījušas ne saticību, ne mīlestību, ne atbalstu un drošības sajūtu.

Gribas ticēt, ka nedaudz citādāks skats uz varbūt jau zināmām lietām ļaus mirkli apstāties un godīgi attiecībā pašiem uz sevi palūkoties „no malas” uz savu dzīvi un attiecībām ar apkārtējiem. Kā tad mums ir ar tiem vēlmju sarakstiem? Sakrīt vai nesakrīt?

Būt Veiksminiekam vai Neveiksminiekam - tāds ir jautājums!

Visi procesi dabā ir pakļauti noteiktām likumsakarībām, kas, savukārt, noved pie konkrēta iznākuma. Arī veiksme un neveiksme pakļaujas zināmām likumsakarībām. Atšķirība ir tikai tā, ka veiksmes nodrošināšanai nepieciešams konkrēts mērķis, gribasspēks un ticība, ka ar pacietību var visu sasniegt. Toties neveiksme pie tevis atnāk neplānojot.

Pētot veiksmīgu cilvēku dzīves un darba pieredzes, ir iegūtas atziņas, ka veiksmes piesaistīšanai darbojas konkrēti likumi zināmā secībā. Šo likumu principus var apgūt ikviens cilvēks, ja vien viņam ir šāda vēlēšanās.

Dažkārt cilvēks sava slinkuma un mērķa trūkuma dēļ, nemaz pats sev nezinot, nonāk neveiksminieku kandidātu sarakstā. Tāpēc piedāvāju nelielu testu, lai varētu pārbaudīt - vai tu jau neesi iekļuvis neveiksminieku vai to kandidātu sarakstā.

 

Ja par katru cenu gribi būt neveiksminieks, tad:

1. Centies vienmēr pārmest tiem cilvēkiem, ar kuriem kopā dzīvo un strādā.

2. Nekad nepieņem citu cilvēku padomus; pat tad ne, ja, objektīvi ņemot, tas ir tavās interesēs.

3. Vienmēr skaties atpakaļ pagātnē, lai neatliktu laika nodarboties ar tagadnes jautājumu risināšanu. Idealizē pagātni kā zelta laikmetu, savukārt, pagātnes kļūdas uzskati par nelabojamām, jo viss par vēlu...

4. Vienmēr un visās situācijās sevi iztēlojies par upuri un radi citos cilvēkos vainas apziņu.

5. Nekad nemaini kādreiz iemācītās un apgūtās uzvedības un izturēšanās formas. Pat tad nē, ja situācija, apstākļi un viss pārējais ir mainījies, un šīs formas vairs neder.

6. Vienmēr paredzi visu sliktāko. Notikumu paredzēšana ved pie tā, ka tas, kas tiek paredzēts, tiešām notiek.

7. Domā par visām iespējamajām nelaimēm un problēmām, kuras tevi varētu piemeklēt. Neļauj sevi pārliecināt, ka nekas tāds nevar gadīties.

8. Piedāvā savam partnerim izvēlēties no divām lietām vienu. Kad viņš izvēlējies vienu, pārmet, ka nav izvēlējies otru.

9. Lūdz kādam tev kaut ko izpalīdzēt. Tiklīdz viņš piekrīt un ķeras to pildīt, lūdz momentā ko citu.

10. Turies pie puritāņu principa, ka drīkst darīt visu, kamēr tas tev nesagādā prieku, un ka tavs pienākums ir - negūt prieku.

11. Netici, ka otrs cilvēks tevi mīl. Neņem no dzīves to, ko tā caur tavu partneri tev piedāvā. Vienmēr meklē un domā par slēptām domām, kas viņam varētu būt.

12. Cilvēku, kuru vēlies par savu partneri, mēģini iekarot. Tiklīdz tev tas izdevies - pamet viņu, jo kārtīgs cilvēks nebūtu ļāvies sevi iekarot.

13. Vienmēr turies pie atziņas, ka normāla, pareiza, atbilstoša ir tava pasaule, uzskati, uzvedība. Melīgi, kļūdaini, nepareizi, dumji ir citi cilvēki, tautas, valstis.

Ja, pārlasot šos 13 punktus, esi atpazinis savu rīcību vismaz 5 punktos, tad minimālā programma ”Kā kļūt neveiksminiekam ” ir jau izpildīta.

Ja tomēr esi izlēmis būt veiksmīgs, tad jāapbruņojas ar pacietību un vēlmi nepārtrauktai sevis izglītošanai. Atturies no iepriekšminētajos punktos minētās uzvedības un paradumiem.

Rakstu sastādījusi: Inguna Balgalve

Izmantoti materiāli no: Paul Watzlawick “Anleitung zum Unglucklichsein”

Jin Shin Jyutsu / māksla palīdzēt sev

Kas ir Jin Shin Jyutsu (džin šin džitsu)?

Tās ir ļoti senas cilvēku zināšanas par to, kā harmonizēt savu iekšējo pasauli, palīdzēt sev un citiem. Jin Shin Jyutsu darbojas ar 26 enerģijas drošības slēdzenēm jeb laukumiem uz cilvēka ķermeņa, kas kopā ar enerģijas plūsmām nodrošina dzīvības norises ķermenī. Jin Shin Jyutsu māksla strādā ar dzīvības enerģiju, kas plūst pa dzīvu ķermeni noteiktā veidā un noteiktā musturī. 

Katrā ķermeņa pusē ir 26 sfēriski plaukstas lieluma laukumi, kas, latviski tulkojot, ir enerģijas drošības slēdzenes. Ja mūsu enerģijas plūsma necirkulē harmoniski, noteiktā dzīvības ritmā, tad šīs drošības slēdzenes nobloķējas, aizdambējot vai palēninot enerģijas plūsmu. Kad dažādu ietekmju dēļ viena vai vairākas no šīm plūsmām tiek palēninātas vai aizsprostotas, seko stagnācija, kas var apgrūtināt atsevišķu orgānu, ķermeņa daļu un psiho-emocionālo procesu harmonisku darbību. Pieskaroties ar pirkstu galiem un plaukstām noteiktās kombinācijās pie šīm enerģijas slēdzenēm, laukumiem uz ķermeņa, var atjaunot līdzsvaru prātā, ķermenī un garīgajā uztverē, tā palīdzot optimālai veselībai un labklājībai. Šo vienkāršo mākslu, kas balstās uz dziļu izpratni par nepārtraukto mijiedarbību starp mūsu fizisko un garīgo esību, var pielietot, lai palīdzētu gan sev, gan citiem. Tā pilnveido mūsu atveseļošanas spējas, samazina stresa iedarbību un stimulē relaksāciju. 

Jin Shin Jyutsu māksla ir pazīstama daudzās pasaules valstīs, kur to gan individuāli, gan arī privātajās praksēs un slimnīcās plaši izmanto kombinācijā ar moderno medicīnu. Tā ir vērtīgs papildinājums mūsdienu medicīnai un psihoterapijai. Veiktie pētījumi apstiprina šīs fiziofilozofijas harmonizējošo ietekmi uz cilvēka veselumu.

No kurienes nāk šī mācība jeb zināšanas?

Jin Shin Jyutsu mākslu, kas cilvēcei bijusi zināma jau vairāk nekā 700 gadu pirms mūsu ēras, pagājušā gadsimta sākumā Japānā atdzīvināja meistars Jiro Murai (1886-1961). Tālāk viņš šo fiziofilozofiju nodeva savai skolniecei Marijai Burmeisterei (Mary ino Burmeister (1918-2008), kura to atveda uz Rietumu pasauli. Pateicoties viņas sirds darbam, nu to ir apguvuši vairāk nekā 18 000 studentu - praktiķu visos kontinentos. Latvijā 21. gadsimta sākumā šo metodi ieviesa un iedzīvināja Inta Dzelme.

Inta Dzelme (1961–2011), Dr. phil. psiholoģijā. Kā Fulbright stipendiāte studējusi psiholoģiju doktorantūras programmā Union Institute & University, ASV, kur mācības Jin Shin Jyutsu fiziofilozofijā tika iekļautas holistisko terapiju praksē. 2003. gadā Inta Dzelme ieguva Jin Shin Jyutsu sertifikātu un tiesības praktizēt šo metodi. Inta bija psihoterapeite, kura praktizēja sistēmisko individuālo terapiju (Internal Family Systems Therapy), ko studējusi pie tās izveidotāja Ričarda Švarca (Richard Schwatrz) Čikāgā un krīzes terapiju, pielietojot Jin Shin Jyutsu fiziofilozofiju. Inta Dzelme ir dibinājusi Krīzes centru “Skalbes” un bijusi šī centra pirmā direktore.

Plašāka informācija atrodama: decembris2009/janvāris2010, Nr.21/Biznesa psiholoģija 71;72;73 lpp.

Vai Jin Shin Jyutsu ir ārstniecības metode, psihoterapija, filozofija vai dzīvesveids?

To sauc par fiziofilozofiju. Visur pasaulē šo virzienu pieskaita pie alternatīvās jeb holistiskās medicīnas. Visplašāk šis virziens ir izplatīts ASV un Vācijā. Šo metodi var praktizēt ne tikai ārsti vai psihologi, bet arī masāžas speciālisti. Tā ir daļa no viņu prakses un var būt kā papildus līdzeklis, strādājot savā konkrētajā pamatjomā.

Kas šajā metodē ir īpašs?

Šī ir metode, kuru katrs pats var izmantot sev vai saviem tuviniekiem. Būtiski ir tas, ka cilvēki, ja viņi grib pieņemt šo metodi kā daļu no savas dzīves, var apgūt šīs metodes pamatus, un tālākais ir viņu pašu rokās. Nav vienmēr jāiet pie speciālista, jo katrs pats var sev palīdzēt. Pozitīvais arī ir tas, ka cilvēks šo Jin Shin Jyutsu pašpalīdzību var praktizēt jebkurā vietā un laikā, atrodoties pat sabiedriskā vietā – braucot transportā, skatoties televizoru u.tml.

Cik būtisks ir ticības jautājums, ka Jin Shin Jyutsu tiešām palīdzēs, vai tomēr šī metode darbojas tīri fizioloģiski?

Jin Shin Jyutsu darbojas gan fizioloģiski, gan psihoemocionāli. Bet ticība, protams, palīdz. Jin Shin Jyutsu nelieto jēdzienu „meridiāni”, kā tas ir citās līdzīgās mācībās. Bet ideja, ka enerģija plūst caur ķermeni noteiktā virzienā, veidojot astotnieka formu, ir līdzīga. Tas nozīmē - ja sāpes jeb sastrēgums ir ķermeņa augšdaļā, tad, turot plaukstas noteiktās vietās zem vidukļa, enerģijai palīdz plūst lejup, un otrādi. Ja sāp kājas, bieži vien jātur enerģijas slēdzenes plecos vai uz kakla. Pēc šī principa arī var skaidrot, kāpēc, pieskaroties vienam ķermeņa punktam, var mazināt sāpes pavisam citā ķermeņa daļā. 

Ja runā par ticības jautājumu, tad ļoti svarīgi ir ticēt jeb uzticēties pašā sākumā, lai vispār pamēģinātu šo metodi, lai izveidotos kontakts starp klientu un praktizētāju – tātad bieži vien pašam ar sevi. Pēc laika cilvēks jūt rezultātu, bet sākumā svarīgi uzticēties, lai nav tā, ka „es paturēju plaukstas 2 minūtes, man galva nepārstāja sāpēt, tas nav to vērts”. Nav tā, ka cilvēks atnāk uz vienu sesiju un pēc tās obligāti jūtas labāk. Var būt pat sliktāk, jo tiek aktivizētas lietas, kas pirms tam ir bijušas iestrēgušas prātā un ķermenī. Nevar gaidīt, ka ar vienu sesiju visas problēmas tiks atrisinātas, tā tas parasti nenotiek, kaut arī reizēm pat viena sesija var izmainīt daudz ko cilvēka dzīvē. Praktizējot vienkāršu pašpalīdzību, šī pieeja var kļūt par dzīves filozofiju. Cilvēks iemācās labāk atpazīt un saprast savas emocijas – gan dusmas, gan bailes - un spēj pats sevi ietekmēt, nomierināt. Šīs emocijas savukārt ir ļoti saistītas ar dažādu orgānu darbību, ar fizioloģiju.

Vai Jin Shin Jyutsu var palīdzēt cilvēkam, kurš vīlies medicīnā, kam ir nopietna saslimšana, bet tradicionālā medicīna palīdzēt nevar?

Te ir ļoti jāuzmanās no vārda „ārstēšana”. Ārstē sertificēts mediķis. Jin Shin Jyutsu ir cilvēka veselības harmonizēšana. Pielietojot Jin Shin Jyutsu metodi, var mazināt zāļu iedarbības dažādas blakus parādības, lai ātrāk un pilnīgāk izvadītu toksīnus no ķermeņa. Pēc šādiem seansiem uzlabojas ķermeņa šķidrumu un enerģijas cirkulācija, elpošana, pašsajūta, naktsmiegs, apetīte, pazūd nervozitāte, tādejādi, iespējams, var ātrāk atteikties no daļas ķīmisko zāļu. Mācoties daudz jāapgūst anatomija, fizioloģija, lai saprastu kas un kā notiek. 

Ar Jin Shin Jyutsu var palīdzēt pēc jebkāda veida ķirurģiskas iejaukšanās. Brūču dzīšana, atveseļošanās process norit ātrāk, ir mazāk komplikāciju. Šī metode palīdz ķermenim vieglāk tikt galā ar piedzīvoto. Tradicionālā medicīna nerunā par enerģijas plūsmu ķermenī un par tās saistību ar sāpēm ķermenī. Stradiņa universitātē ir Integratīvās medicīnas virziens, kur Igors Kudrjavcevs un viņa kolēģi arī runā par līdzīgām lietām. Vācijā, netālu no Brēmenes, klīnikā ārsti homeopāti strādā, praktizējot Jin Shin Jyutsu mākslu. Līdzīga prakse un pētījumi šobrīd notiek arī ASV. Tradicionālā medicīna spēj ļoti veiksmīgi sadarboties ar Jin Shin Jyutsu, viena otru papildinot.

Vai ir tā, ka cilvēks atnāk ar kādām konkrētām fiziskām sāpēm, un pēc kāda laika viņa emocionālais stāvoklis mainās, viņš ir atbrīvojies no dusmām, vainas utt?

Jā, tajā ir sakarības. Cilvēks atbrīvojas no fiziskajām sāpēm, un arī kļūst brīvāks savā domāšanā, emocionalitātē, pieejā dzīvei, ir spējīgāks atbrīvoties no negatīvām domām, viņam vairs tik ļoti nesāp arī pagātnes nasta. Bet ir cilvēki, kuri atnāk divas trīs reizes un saka - nē, man tomēr labāk vajag tableti. Un tas ir dabīgi, katrs meklē kaut ko savu.

Vai šai filozofijai arī ir sava izpratne par to, ko un kā ir pareizi ēst?

Nē, tādas atsevišķas filozofijas nav, bet, protams, ka tam, ko, kāpēc un cik mēs ēdam, ir nozīme. Mēs katru dienu ar to, ko sevī uzņemam – gan ar ēdienu, gan domām, uzskatiem, attieksmi -, uzkrājam sevī dažādus impulsus - gan pozitīvus, gan negatīvus. Jin Shin Jyutsu mākslā vainīgā meklēšana nenotiek, vienmēr tiek meklēta cilvēka iekšējā harmonija un ceļš uz to.

Bet kaut kāds pamats jau ir tam, kāpēc enerģija visu laiku brīvi plūst, bet tad vienā brīdī aizsprostojas?

Jā, mūsu attieksme pret dzīvi ir tā, kas rada sastrēgumus. Lai mēs izdzīvotu, mums ir vajadzīgas rūpes un raizes, dusmas, bailes, sēras, spēja vietā un laikā pateikt - nē. Bet problēma rodas, ja mēs iestrēgstam kādā no šīm attieksmēm – sākam vainot kādu vai dusmoties uz visu pasauli, un tā palēnām tiek traucēta dzīvības enerģijas plūsma ķermenī. 

Ja cilvēks, atnākot pie jums stāsta, cik briesmīgi ir tagad dzīvot krīzē, un cik valdība ir slikta, tad jūs jau varat izdarīt kādus secinājumus, kuru orgānu darbība, iespējams, ir traucēta? 

Lielākoties šo attieksmju un smago jūtu pamats tomēr ir bailes, ka nepiepildīsies tas, ko es sagaidu. Tāpēc bieži vien ir saspringums plecos, kaklā, vai arī sāpes muguras lejasdaļā. Tad ar cilvēku var strādāt, harmonizējot nieru un urīnpūšļa plūsmu, vai atjaunot enerģiju, harmonizējot liesas plūsmu. Reizēm cilvēks pēc 50 minūšu seansa pieiet pie spoguļa un viņa seja ir izmainījusies. Arī tad, ja esi slims, ir svarīgi, kā tu izturies pret sevi un pasauli, vai tu savā dzīves plūdumā kādu vaino – pats sevi vai citus. 

Pieskaršanās ir ļoti svarīga. Mēs par maz pieskaramies otram cilvēkam, īpaši jau vecam cilvēkam. Ja mēs vienkārši pieskartos, pat nezinot, kuras konkrētās enerģijas drošības slēdzenes aizskaram, tas jau būtu ļoti daudz. Nav iespējams pieskarties nepareizi, ja to dara ar cieņu un labestību. Sēžot blakus, tu uzliec roku cilvēkam uz pleca, ar to vien jau palīdzi atbrīvoties no sasprindzinājumiem, uzlabot imūno sistēmu, izelpot sakrājušās negācijas. Daudzi no mums tieši plecos nēsā emocijas un sajūtas, kuras mēs nelaižam vaļā. Uzliekot otram roku uz pleca, mēs palīdzam atbrīvot, atlaist šo saspringumu. Nevajag pat masēt, tikai pielikt roku, paturēt, un enerģija spirālveidīgi iet uz iekšu līdz kaulu smadzenēm un atpakaļ uz āru, un, ja tur ir kāda blokāde, tad tā tiek atbrīvota.

Vai tas ir saistīts ar siltumu, kas ir rokās?

Nē, tā ir elektromagnētiskā enerģija. Pieskaroties kādai vietai, tu ar savu roku tur it kā uzšķil mazu dzirkstelīti, aktivizējot cilvēka paša enerģiju. Šādas izmaiņas var sajust cilvēka pulsā. Pulss pirms un pēc seansa atšķiras. Sākumā pulss var būt nevienmērīgs, citreiz tas ir ļoti vājš, kaut kur dziļi, dziļi iekšā. Cilvēks ārēji ir bez spēka, bez krāsas sejā. Pēc seansa enerģija līdzsvarojas, un reizēm ir tā, ka pieceļoties reibst galva, cilvēks ir it kā citā pasaulē. Tad nav ieteicams uzreiz sēsties pie auto stūres, bet pastaigāt vai mierīgi pasēdēt. Liekas, ka nekas nenotiek, jo nav fizisku manipulāciju, ir tikai rokas pieskāriens ķermenim, bet ķermenī notiek izmaiņas. Reizēm cilvēks pēc smagiem pārdzīvojumiem ir apspiedis sevī emocijas pat ilgāku laiku, un seansa laikā tās tiek atbrīvotas caur izjūtām, elpu, ķermeņa reakcijām. Tādēļ reizēm tieši pēc seansa cilvēks var justies sliktāk, līdz viņš var atpūsties un labi izgulēties.

Kur var kaut ko vairāk uzzināt par Jin Shin Jyutsu mākslu?

Agrāk šī mācība tika nodota no skolotāja māceklim mutiski. Pirmās grāmatas, ko Marija Burmeistere sarakstīja Rietumu pasaulei, bija nevis mācību grāmatas, bet gan trīs pašpalīdzības grāmatas. Tagad ir dažas populārzinātniskas grāmatas angļu un vācu valodā, ir publikācijas, pētījumi. Tomēr apmācības visā pasaulē notiek pēc viena formāta - specifiskas mācību grāmatas tiek izsniegtas tikai tiem, kas šo mākslu praktiski apgūst. Par skolotājiem un par šo metodi var izlasīt internetā www.jsjinc.net. Latviešu valodā, diemžēl, nevienas grāmatas par to vēl nav, jo pašlaik ir salīdzinoši maz cilvēku, kuri to praktizē.

Autore: Inguna Balgalve, Jin Shin Jyutsu sertificēta praktiķe.