ATBILDĪBA. 2. bauslis – CIENI SEVI UN AR CIEŅU IZTURIES PRET CITIEM
Autore: Inguna Balgalve
Pēdējā laikā modē ir “Mīlēt sevi”. Man jāatzīstas, ka es šo frāzi ne visai izprotu. Var mīlēt mājdzīvniekus, cilvēkus, dzīvi, bet kā izpaužas sevis mīlēšana? Vai nekaunība, egoisms un augstprātīga attieksme pret apkārtējiem pieder pie sevis mīlēšanas? Manuprāt, tas ir audzināšanas un izglītības trūkuma sekas.
Cienīt sevi nozīmē neļaut citiem cilvēkiem sevi ierobežot, uzspiest apstākļus vai noteikumus, kas liek justies slikti. Ja tas tā notiek, tad ir jāmeklē izeja no radušās situācijas. Pēc maniem novērojumiem jo mazāk izglītots cilvēks, jo augstprātīgāk un neiecietīgāk viņš izturas pret apkārtējiem. Cieņa ir labvēlīga attieksme pret sevi un apkārtējiem. Lai kāds būtu mūsu dzimums vai sociālais statuss, pirmkārt ir jāprot būt cilvēkam. Viena daļa tik ļoti ir aizrāvusies ar tituliem un amatu prezentēšanu, ka paspējuši jau aizmirst, ka statuss un amats reiz beigsies un tad paliks tas, ko citi tevī saskatīja, kamēr tēloji neskaitāmās lomas svešu cilvēku acīs. Laiks mainās un vairs nav pienākuma pēc jātiekas ar cilvēkiem, kuri mums nepatīk. Mums ir tiesības izvēlēties ar ko un kad tikties, pat ja tie ir ģimenes locekļi vai radinieki. Pašcieņa nosaka to, ka mums ir tiesības distancēties no cilvēkiem, kuri izsauc nepatīkamas sajūtas. Mums ir tiesības izrādīt savu attieksmi, ja otrs pārkāpj mūsu privātuma robežas.
Teiciens, ka gudrākais paklusē, praksē ir pierādījis, ka tukša muca tālu skan. Man ir nācies sastapties ar situācijām, ka amatpersonas un ierēdņi nievājoši un noliedzoši izsakās par astroloģiju, numeroloģiju, ezotēriku un austrumu garīgajām praksēm. Kad uzdevu jautājumu par to, kas tur konkrēti ir nepareizs vai aplams, tad izrādījās, ka šie cilvēki par to neko nezina, bet tikai skaļi pauž savu tukšo viedokli. Tad rodas jautājums, kurš te ir dumjš? Tas, kurš pēc akadēmiskās izglītības iegūšanas turpina pašizglītošanos, vai tas, kurš savas izglītības līmenī nav ticis tālāk par prasmēm lasīt un rakstīt? Mani ģimenē un skolā mācīja, ja kaut ko nezini, vispirms noskaidro un tikai tad paud savu viedokli. Tagad viedoklis ir teju katram, zina viņš, par ko ir runa vai nē. Dažam šķiet, ka amats ir gudrības mēraukla, bet prakse ir pierādījusi, ka tikai retajam ieņemamais amats atbilst viņu zināšanu un prasmju līmenim.
Cilvēks sevi mīl un atļaujas otru noniecināt, jo to viņam atļauj statuss vai amats, bet vai tāds cilvēks sevi ciena? Un citus? Nē, jo patiesībā viņam neviens cits, izņemot sevi pašu neinteresē. Tāpēc ir jāmācās pašiem un jāieaudzina arī bērniem pašcieņa un mīlestība uz apkārtējo pasauli, nevis uz sevi. To, ka bērniem tiek mācīts, ka viņi ir svarīgāki par vecākiem, jau ir novedis pie necieņas pret tiem, kuri viņus ir izaudzinājuši. Man gribas lūgt pieaugušos biežāk atgādināt saviem bērniem, ka tas, ar ko viņi lielās, ir vecāku labvēlība un rūpes, nevis viņu nopelns. Ar savu apģērbu, telefonu, gadžetiem un citām modes lietiņām viņi varēs sākt lielīties tikai tad, kad to iegādāsies par savu nopelnīto naudu. Bērniem ir jāiemāca cienīt vecāki un to cilvēku radītās vērtības, kuras viņi izmanto. Pieaugušajiem ir jāapzinās, ka bērns ir viņu spogulis, un ka neaudzinātam vecākiem nebūs labi audzināti bērni.
Te nu rodas jautājums – kas ir svarīgāk: prasme cienīt sevi un citus vai sevis mīlēšana? Sabiedrībai ir vajadzīgs jauns ētikas un pieklājības standarts. Tāds, kas balstīts uz cilvēcības un savstarpējās cieņas principiem. Mēs esam tauta ar senām un spēcīgām tradīcijām, tāpēc meklēsim atbildes savā kultūrā. Tad, kad dodamies uz citu valsti, tad ir jāciena tās valsts tradīcijas un kultūra, bet ja dzīvojam Latvijā, tad vispirms ir jāciena un jāievēro savas valsts kultūra un tradīcijas. Savstarpēja pieklājība un tolerance ir jāievēro visā pasaulē.
Atcerēsimies, ka sevi cienošs cilvēks, rūpējoties par sevi, ciena arī citus.