Atbildība. 7.bauslis - Izrādi interesi un iniciatīvu. (Audz līdzi laikam.)
Autore: Inguna Balgalve
Protams, ka mēs esam savas dzīves centrā, noteicēji un radītāji. Tomēr kāda būtu mūsu dzīve bez citu klātbūtnes tajā un bez mūsu klātbūtnes citu dzīvēs? Dabā viss pastāv savstarpējā mijiedarbībā. Vai esam aizdomājušies par to, cik daudz cilvēku dzīvo uz šīs planētas, un cik no tiem piedalās mūsu dzīves (likteņa) veidošanā? Ja mums katram nebūtu sava loma un nozīme citu dzīvē un citu nozīme mūsu dzīvē, vai mēs vispār te būtu? Cilvēks nav tikai gaļas gabals vai kā viens pirtnieks teica: “staigājoša ūdens peļķe ādas apvalkā”. Cilvēks ir radītājs, kurš, izmantojot spēju just un domāt, rada pats savu dzīvi, atrodoties mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem. Kamēr esam bērni, mēs vērojam pieaugušos un mācāmies no viņiem, līdz pienāk brīdis, kad gribam atbrīvoties no citu padomiem un pamācībām. Mēs esam sasnieguši vecumu, kad paši sev pasakām – es esmu pieaudzis un varu pats par sevi parūpēties. Nav tāda viena noteikta vecuma, kad cilvēks kļūst pieaudzis. Numeroloģijā ir minēts, ka laika posmā no 24 līdz 27 gadiem bērnam būtu jākļūst par pilnvērtīgu pieaugušo, kurš dzīvo atsevišķi no vecākiem, uzņemoties atbildību un rūpes pats par savu dzīvi.
Kad esi bērns, tad tik vilinoša šķiet doma – laipni lūgts pieaugušo pasaulē! Tad, kad tas notiek, ne visi tam ir gatavi. Par savu vietu “zem Saules” nākas cīnīties pašiem, ja negribam tikt nostumti maliņā. “Lielā” dzīve neko nepienes klāt un ne ar vienu neauklējas, tur mēs tā pa īstam mācāmies, ko nozīmē – būt savas dzīves noteicējam vai instrumentam kāda izveicīgāka cilvēka rokās. Patiesībā jau cilvēks nenoveco, bet uzkrāj pieredzi, zināšanas, iespaidus, kritienus un kāpumus, vilšanos un laimes mirkļus. Vecums - tas ir prāta instruments, ar kura palīdzību mēs paši sev uzliekam robežas un aizliegumus. Cik man nav nācies dzirdēt – “tavā vecumā”, un esmu uzdevusi pretjautājumu: “ Un kā tad ir jābūt “manā vecumā?” Dzīvei neinteresē tavs vecums, jo tam nav nozīmes, tāpēc dzīvot vajag pilnvērtīgi, radoši, nepostot, ņemot un dodot. Cilvēka briedumu un viedumu nenosaka vecums.
Svarīgi ir apzināties, ka katram vecumam ir savas intereses un savas prioritātes, tāpēc visu dzīvi jāmācās dzīvot līdzi laikam, jāinteresējas par cilvēkiem, notiekošo pasaulē un jāizrāda iniciatīva. Reiz satiku senu paziņu, kuru sen nebiju redzējusi, viņš izrādīja prieku par atkalredzēšanos un jautāja, kāpēc viņam vairs nezvanot un nenākot pie viņa ciemos. Es pajautāju, kad pēdējo reizi viņš par mani izrādīja interesi? Viņš piesarka un neveikli novilka - nu… jā, tā jau tas ir, visādi darbi - un sekoja dažādi iemesli, lai kaut kā sevi attaisnotu. Tās visas ir atrunas, jo tam, kas mums interesē, laiks atrodas vienmēr.
Atrunas liecina par cilvēka nevēlēšanos izrādīt interesi un iniciatīvu. Bieži ir nācies dzirdēt, ja man prasīs, zvanīs, lūgs…., tad es… Rodas jautājums - kad tad tu izrādīsi interesi par to, kas tevi interesē? Tad jau sanāk, ka neviens cits, izņemot sevi pašu, tevi neinteresē? Attaisnojot savu neieinteresētību, nākas dzirdēt, ka negribas citiem uzbāzties, radīt neērtības un... atkal seko atrunas. Attiecības ar cilvēkiem un dzīvi visu laiku ir jāveido un jāpilnveido, jo nekas tāpat nenotiek, ja to nedara. Protams, ir situācijas, kad pastāv zināmi nosacījumi, kuram pirmajam būtu jāizrāda iniciatīva. Piemēram, darījumos interesi jāizrāda ieinteresētajai personai, lai darījums notiktu, bet attiecībās pirmajam iniciatīva jāizrāda vīrietim, jo tā viņš parāda, ka ir gatavs uzņemties atbildību par saviem lēmumiem.
Ja pārstājam izrādīt interesi par saviem draugiem, līdzcilvēkiem un dzīvi, tad arī viņiem zūd interese par mums. Dzīve nemīl tukšumu, tā atradīs veidu, ar ko mūs aizstāt. Atceries, ja tevi, kas interesē, izrādi ieinteresētību un iniciatīvu, tad arī pati dzīve tev palīdzēs iegūt vēlamo.