Tavu rītdienu veido šodien pieņemtie lēmumi un to realizēšana
Autore: Inguna Balgalve
Šis laiks prasa pieņemt lēmumus – savus lēmumus. Tie, kuri gaida, ka notiks brīnums, un kāds atnāks savest visu kārtībā, lai būtu pa vecam, piedzīvos arvien lielāku vilšanos. Tiem, kuri pieraduši dzīvot pēc vadlīnijām, norādēm no “augšas”, priekšā ir grūti laiki, jo nāksies atskārst, ka patiesībā nevienam tā īsti nerūpat. Nākotnē vērtība būs tiem cilvēkiem, kuri nevis zina kā risināt situācijas, bet gan prot tās atrisināt. Mūsdienu tehnoloģiju un daudzo iespēju laikmetā tas, ka cilvēks prot lasīt un rakstīt, vairs nenozīmē, ka viņš ir izglītots.
Šobrīd ir redzams, kā brūk pasaules vecā sistēma un kārtība. Meli un aplamības nespēj ilgi pastāvēt, jo to pamatā nav praksē balstīta pieredze, bet gan varbūtības iespēju minējumi. Par kādu ‘’saulaino nākotni” var domāt, ja par to, kā audzināt un izglītot bērnus mums māca cilvēki, kuriem pašiem nav bērnu, par to, kādiem jābūt likumiem, ekonomikas izaugsmei, godīgam konkurētspējīgam biznesam māca tie, kuri savā nozarē nav strādājuši vairākus gadus vai pat vispār, lai iepazītu un izprastu nozaru specifiku.
Teorētiķi strīdas ar praktiķiem. Mazizglītoti* cilvēki, kuri tikuši pie amata (jo to viņam garantē iegūtie diplomi), ja kaut ko nezina vai nesaprot, vienkārši visu noraida vai aizliedz. Bērni savā nepateicībā diktē noteikumus vecākiem, kuri viņiem ir devuši mājas, ēdienu, apģērbu un izglītību. Vecāki māca pedagogus, kā mācāmi viņu bērni. Daudzi savu sirdsapziņu ir padarījuši pērkamu. Vai kādam vēl šķiet, ka iepriekš minētie faktori ir stabilas un harmoniskas dzīves priekšvēstneši?
Un tomēr ir pamats domāt, ka nākotnē būs labāk. Pirms rītausmas ir visbiezākā tumsa. Pēc 2008. gada krīzes vienā lauku miestā biju uz tikšanos. Ievadā pajautāju kā cilvēki laukos jūtas pēc lielās krīzes. Man atbildēja, ka cilvēki laukos jūtoties labi, jo krīze jau bija pilsētās, laukos nebija “trekno gadu”, tāpēc arī krīzes neesot. Dzīvojot kā dzīvojuši, paši vien domājot, kā parūpēties par sev vajadzīgo. Pēdējos gados vērojams, ka daudzas jaunās ģimenes ar bērniem iegādājas īpašumus laukos. Jautājot par to, kāpēc tāda izvēle, atbildes pārsvarā ir līdzīgas. Pie mūsdienu tehnoloģiju attīstības vairs nav nepieciešams būt piesaistītiem vienai konkrētai vietai. Daudzus darbus var veikt no mājām. Tas esot gan ērtāk, jo nav jātērē laiks un resursi, lai nokļūtu uz darbu un atpakaļ, gan izdevīgāk, jo vairāk ir iespējams būt kopā ar ģimeni. Daudzi laukus par dzīvesvietu izvēlējušies tāpēc, ka tuvāk dabai, bērniem lielāka brīvība un iespēja augt mazāk stresainākā un ekoloģiski tīrākā vidē.
Nenoliedzami, ka pilsētas kļūs atkarīgākas no laukiem, jo lauku ciemi un mazpilsētas pakāpeniski pāries uz tādu dzīvesveidu, lai ar sev vajadzīgajām lietām varētu nodrošināt paši. Samazināsies vajadzība pēc sev nepieciešamā doties uz lielpilsētu, jo daudz ko var pasūtīt, lai pieved klāt uz mājām. Atjaunos uz vietas esošo infrastruktūru, pielāgojot šī laika vajadzībām. Cilvēki noslāņosies savējos (līdzīgas prioritātes un vērtību kritēriji) un citos.
Cilvēka dzīves jēgu veido divas sajūtas: pirmā – justies vajadzīgam (tas sevī ietver arī sajūtu, ka esi mīlēts, kas savukārt nozīmē, ka tevi pieņem tādu, kāds esi, bez pretenzijām un salīdzināšanas ar citiem) un otrā - justies novērtētam (to saņemam uzslavas, iedrošinājuma un atbalsta formā). Tiem, kuri ir gatavi sadarboties, dot un saņemt, dzīvē ātrāk ienāks stabilitāte un harmonija. Dzīves teorētiķiem, egoistiem un patērētājiem nāksies izbaudīt dzīves sagādātās pēcstundas, lai citi gribētu viņus pieņemt savā bariņā. Internets un tehnoloģijas pieradinās cilvēkus dzīvot kā zem “lupas”, kur būs grūti noslēpt acīmredzamo.
* Zināšanas atbilst valstī noteiktajiem izglītības kritērijiem, uz kā pamata iegūts diploms. Nav ne prakses, ne papildus paplašinātas zināšanas attiecīgajā nozarē.