Atbildība. 5. bauslis - ESI GODĪGS PRET SEVI UN CITIEM
Autore: Inguna Balgalve
Būt godīgam nav nemaz tik vienkārši, pie tam it īpaši šajā laikā, kad vienu likumu katrs var pielāgot savām vajadzībām. Godīgums prasa stingru gribasspēku un raksturu. Mēs varam samelot citiem un iespējams, ka viņi mums noticēs, bet mēs nevaram samelot sev.
Strādājot ar cilvēkiem, man bieži uzdod jautājumu: “Kā var zināt, ka es rīkojos pareizi?” Cilvēki ir ļoti dažādi, tāpēc nav iespējams visiem piemērot vienus un tos pašus kritērijus. To, vai cilvēks rīkojas pareizi vai nē, nosaka viņa iekšējā sajūta, ko mēdz dēvēt arī par sirdsbalsi vai sirdsapziņu. Ja savas rīcības rezultātā cilvēks izjūt iekšēju mieru, prieka vai atvieglojuma sajūtu, tad viņš saskaņā ar saviem iekšējiem kritērijiem ir rīkojies pareizi. Ja savas rīcības rezultātā cilvēks nejūt iepriekš minēto, bet tā vietā ir diskomforts, neapmierinātība vai kāda cita destruktīva sajūta, tas norāda, ka ir pieļauta kļūda.
Bieži vien spēcīgu negatīvu emociju pārņemts, cilvēks rīkojas agresīvi, aizskarot un pat pazemojot otru cilvēku. Pēc tam uz kādu brīdi jūtas labi, bet kad emocijas norimst, apmierinātības sajūtu nomaina diskomforts. Tam seko aizsargreakcija, cenšoties attaisnot savu rīcību patšam savās acīs. Un šajā brīdī sākas melošana sev. Cilvēks neatzīst, ka ir kļūdījies vai pārsteidzīgi rīkojies, bet mēģina sevi pārliecināt, ka tas otrs to bija pelnījis. Viens no maniem skolotājiem man reiz teica: “Atceries, ka viss, ko tu zini un proti, ir domāts, lai sevi aizsargātu, nevis, lai otram uzbruktu ar mērķi nodarīt sāpes. Un nav svarīgi, vai tās būs fiziskas, emocionālas vai psiholoģiskas sāpes.” Par sevi pārliecināti cilvēki neuzbrūk. Uzbrukums ir iekšēja vājuma pazīme, jo vājie neuzbrūk stiprākiem par sevi, bet gan meklē vājākus par sevi. Ja darbā darbinieku kaut kas neapmierina, reti kurš iet pie vadītāja un par to runā, bet tai pat laikā savu neapmierinātību var viegli “izgāzt” pār kādu no kolēģiem.
Lai izvairītos no situācijām, kurās zaudējam savaldību un kontroli pār savām negatīvajām emocijām, ir labāk jāiepazīst pašam sevi. Tas, ka mēs apzināmies savu varēšanu un arī rakstura vājās vietas, ļauj vieglāk izvēlēties to, kas mums padodas un interesē. Ja cilvēks dara to, kas viņam patīk un sniedz gan materiālu, gan emocionālu un psiholoģisku gandarījumu, tad nav jātērē laiks un resursi piespiežot darīt sev to, kas nepatīk vai neinteresē. Es varu gribēt būt liela uzņēmuma direktore, bet ja man nepiemīt tam vajadzīgās rakstura iezīmes, tad nekas labs no tā nesanāks. Un tur pie vainas nav citi, bet gan melošana sev, piedēvējot īpašības, kuru man nav.
Tas pats attiecas arī uz dažāda veida attiecībām. Pirmkārt sev godīgi jāatzīst, ka no jebkurām attiecībām mēs gribam kaut ko saņemt – materiālā plānā, emociju un sajūtu veidā, vai arī psiholoģiskās drošības veidā. Ja cilvēks kaut ko dod, tad viņš vēlas par to arī kaut ko saņemt pretī. Beznosacījuma mīlestība piemīt tikai maziem bērniem. Tie, kuri dod, neko nesaņemot par to pretī, ar laiku jūtas aizvainoti un izmantoti. Viņiem šķiet, ja viņi ir godīgi un dāsni, tad otrs cilvēks pretī ir tāds pats. Ar laiku saprotam, ka gluži tā nav. Esmu novērojusi, ka sabiedrību var sadalīt 3 kategorijās. 1. ir tie, kuri atpazīst labestīgus un dāsnus cilvēkus, kuriem labprāt gribas atdarīt ar to pašu. Tas ir tāpēc, ka, ja pats tāds esi, tad ir viegli atpazīt sev līdzīgos un izprast viņu uzvedību. 2. ir pašpietiekami cilvēki, kuri paļaujas tikai uz sevi, ne no viena neko negaida un arī nevienam neko nedod. Ja mēs pēc savas iniciatīvas ar savu labestību un dāsnumu vēlamies viņiem palīdzēt, tad viņi mums to atļaus, tikai pretī neko nevajag gaidīt, tāpēc, ka neviens mums to nelūdza. Un 3. kategorija ir patērētāji (egoisti), kuri ir pārliecināti, ka viņiem viss pienākas. Ja šādam cilvēkam vairākas reizes palīdzēsi, bet pēc tam atteiksi, tad pretī saņemsi neapmierinātību un noniecinājumu. Par to nav vērts dusmoties, jo tāda ir viņu daba.
Jo izglītotāks un inteliģentāks cilvēks, jo grūtāk dzīvot vidē, kur meli un liekulība ir norma. Tāpēc biežāk jāuzdod sev jautājums: ”Vai man to vajag?” Ja vajag, tad meklējam risinājumus un rīkojamies, ja mums “to nevajag”, tad netērējam velti savu laiku un dodamies tālāk.