Kāpēc un vai vajag mācīties?

(Autore: Inguna Balgalve)

Kalendārā jau atkal septembris. Vieniem tas asociējas ar rudeni, citiem –  ar skolas laiku. Reiz braucot sabiedriskajā transportā dzirdēju sarunu starp vecākiem un bērnu, kurš devās uz skolu. Bērns pauda neapmierinātību, ka jāiet uz skolu mācīties. Vecāki viņam stāstīja, ka tas ir viņa darbs, tāpat kā vecākiem ir savs darbs. Bērns iebilda, ka vecāki par savu darbu saņem naudu, bet viņš ne. Uz to viņam vecāki atbildēja, ka, ja viņi nebūtu mācījušies un ieguvuši izglītību, tad viņiem nebūtu darbs un arī nauda. Sarunas beigās vecāki piebilda, ka tad, ja katrs padara savu darbiņu, tad brīvdienās visi kopā var atpūsties un priecāties… Tas atsauca atmiņā man pašai savu skolas laiku. Arī man vecāki reiz teica, ka viss ko es iemācīšos, būs vajadzīgs man pašai. Viņi toreiz teica, ka zināšanas padarīs manu dzīvi vieglāku un izvēli plašāku. Vecāki toreiz teica: “Tu mācies sevis, nevis mūsu, skolotāju vai citu dēļ.”

Tagad ik pa brīdim kāds man pajautā: “Vai tev dzīvē ir bijuši vajadzīgi logoritmiskie vienādojumi, Pitagora un Ņūtona likumi?” Atbilde protams ir – nē. Un tomēr - man šie likumi palīdz arī šodien. Kā?  Pats mācīšanās (jaunu lietu izzināšanas) process aktivizē smadzeņu darbību. Skolā programmas tika veidotas dažādās sarežģītības pakāpēs, līdz ar to radot aktīvāku smadzeņu noslodzi un plašāku priekšstatu par to, kas notiek apkārt un pasaulē. Tāpat kā ķermenim, lai tas pilnvērtīgi funkcionētu, ir vajadzīga pārtika, tāpat smadzenēm ir vajadzīga pārtika – jauna informācija.

Reiz man garīgais skolotājs teica; “Daudzi cilvēki nomirst ap 30 gadiem un gaida, kad ap 80 gadiem viņus apglabās.” Ar to domādams, ka pārstājot sevi izglītot un pilnveidot, cilvēks iesprūst uz to brīdi izveidojušajā uzskatu sistēmā un ar to dzīvo visu atlikušo dzīvi. Smadzenes nesaņem jaunu informāciju, un cilvēks sāk malt vienu un to pašu informāciju atkal un atkal.

Laiks rit, pasaule mainās, un iegūto zināšanu daudzums vairs nespēj rast risinājumus. Tas noved pie strupceļiem un ciešanām. Cilvēks sāk dusmoties, uzskatīdams, ka ir ieguvis visus sabiedrībā pieprasītos izglītības līmeņus (skola, augstskola, doktorantūra), bet tik un tā nejūtas apmierināts ar sevi un savu dzīvi. Šeit gan man gribētos iestarpināt, ka cilvēks uzskatīja, ka viņš mācījās citu, nevis sevis dēļ.  Zinātnieki ir pierādījuši, ka novecošanas procesi ķermenī paātrinās, ja smadzenes sāk saņemt arvien mazāk jaunu informāciju. Tam piemērs ir tas, ka runājot ar simtgadniekiem, par viņiem var teikt, ka viņi ir dzīves gudri, labestīgi un darbīgi. Es personīgi nezinu nevienu simtgadnieku, kurš būtu degradējies, ļauns un nejauks.

Man var iebilst, ka ne jau visiem dzīvē visu laiku ir jāapmeklē kursi, semināri utt. Nebūt nē. Mācīties nozīmē apgūt kaut ko jaunu, papildināt jau esošās zināšanas un prasmes – augt savā profesionalitātē. Jaunu informāciju un prasmes var iegūt arī ceļojot, lasot grāmatas, apmeklējot pasākumus, izkopjot vaļaspriekus, praktizējot dažādas garīgās prakses. Galvenais ir turpināt uzzināt un apgūt kaut ko jaunu. Arī jebkuru grāmatu lasīšana ir jaunu zināšanu apguve.

Sarunājoties ar cilvēkiem, šad tad apvaicājos par to, kādas grāmatas viņi lasa. Samērā bieži dzirdu atbildi, ka grāmatas netiek lasītas, un tūlīt seko iemeslu uzskaitījums. Reiz tikšanās reizē ar jauniešiem, kad ieminējos par grāmatu lasīšanu, mani pārtrauca viens jaunietis un iebilda, ka es pārāk daudz lasot un analizējot. Pēc viņa teiktā – mūsdienu jauniešiem piemītot spēja lasīt informācijas lauku (ar to domādams attīstītu telepātiju un interneta iespējas), tāpēc visu kas viņiem vajadzīgs, tie varot saņem tajā brīdī, kad tas ir aktuāli. Šis jaunietis vēl īsti neizprata, ar ko atšķiras zināt un izprast pieejamo informāciju. Jo tie, kas zina, bet neizprot, ir tie, kas akli seko un uzticas citu teiktajam, jo tie (citi) taču zina, ko runā. Tie, kuri izprot informāciju, salīdzina to ar citu informāciju par to pašu tēmu un izdara savu izvēli.

Var rasties jautājums – kāds tam sakars ar grāmatu lasīšanu? No savas pieredzes varu teikt – grāmatu lasīšana veicina:

·    Tēlaino domāšanu (spēju vizualizēt, iztēloties savas ieceres).

·    Bagātina vārdu krājumu, padarot valodu bagātāku, un veido cilvēku par interesantu sarunu biedru.

·    Attīsta humora sajūtu.

·    Ļauj uz dzīves situācijām paskatīties no dažādiem skatu punktiem, kas bieži noder, kad jāpieņem lēmums, ja pats esi nonācis līdzīgā situācijā.

·    Iespēju ielūkoties tur, kur nav iespējams nokļūt (vēsturiskie notikumi, ar ģeogrāfiju, ģeoloģiju, astronomiju saistīti fakti un notikumi).

·    Apgūt jaunas prasmes (dažādi ikdienas sadzīvē noderīgi padomi), utt.

Var iebilst, ka to var kādam arī pajautāt. Protams, tikai jums nāksies rēķināties ar tā cilvēka laiku un iespējām sniegt atbildi tajā brīdī, kad jums tas būs vajadzīgs.

Es tiku audzināta pēc principa, ka dzīves laikā man var atņemt daudz ko, tikai ne zināšanas un prasmes, kas manī ir. Lai ko es zaudētu, es to varu atkal atgūt, pamatojoties uz savu pieredzi, ko ieguvu, pielietojot savas zināšanas praksē. Tie, kas akli uzticas citiem (vecākiem, draugiem, skolotājiem, darba devējiem, valdībai un tml.), no citiem arī ir atkarīgi. Zināšanas, kas balstītas pieredzē, cilvēkam dod brīvību, savukārt akla sekošanu citu “taisnībai” – neapmierinātību ar sevi un savu dzīvi.

Man ir jautājuši – vai manā dzīvē viss ir tik ideāli, ka varu mācīt citiem kā dzīvot. Es parasti šādos brīžos pasmaidu un atbildu, ka es vēl mācos dzīvot. Es nevienu nemācu kā ir pareizi vai nepareizi, bet gan dalos ar tām zināšanām un personisko pieredzi, ko esmu pati iemācījusies – un atvēlu laiku no savas dzīves tiem cilvēkiem, kuriem manas zināšanas un pieredze ir noderīga. Katrs taču mēs meklējam atbildes uz sev svarīgiem un aktuāliem jautājumiem. Viens no maniem populārākajiem piemēriem, kad runa ir par zināšanām un prasmēm, un kad cilvēks saka – es jau to zinu, ir: “Es nesen biju ciemos, un tur mani pacienāja ar brīnišķīgi gardu zupu. Palūdzu saimniecei recepti. Tagad man ir šī recepte. Es varu nosaukt visas sastāvdaļas no galvas un to, kā tā jāpagatavo, es arī zinu. Tikai nesaprotu – kāpēc mani moka izsalkums un tik ļoti gribas ēst?”

Manā liktenī ierakstīts – dot un saņemt, un saņemot atkal dot. Dodiet savām smadzenēm barību, un jūs saņemsiet prieku par savu dzīvi.