Bez manas palīdzības tu savā dzīvē... (2. daļa)

Turpinājums Sarunu vakara tēmai: “ Bez manas palīdzības Tu savā dzīvē…”

(Sarunu vakaru vadīja: Inguna Balgalve)

Turpinot sarunu, padiskutēsim par šādām tēmām:

• Kad ir jāpalīdz un kad jāatsaka?

• Kā atpazīt, vai cilvēkam ir vajadzīga palīdzība, vai varbūt tā ir manipulēšana?

• Vai dziednieki var palīdzēt?

• Cik daudz jāpalīdz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām?

L (lektors): Palīdzēt otram, ja tas ir mūsu spēkos, vajag tad, kad to lūdz.

K (klausītājs): Ir gadījumi, kad cilvēks lūdz, lai tu viņam palīdzi, bet patiesībā tu redzi, ka viņš ar to var tikt pats galā, bet dažādu apsvērumu dēļ vienkārši negrib to darīt.

L:  Ja neesi gatavs palīdzēt, vai arī ir citi iemesli, tev ir tiesības atteikt.

K: Ja atteikšu, nejutīšos labi, bet negribas, lai mani izmanto.

L: Tad atceramies, ka palīdzēšana ir sadarbošanās, izlīdzēšana, un tāpēc jādara kopā tik, cik katram ir pa spēkam.

K: Kā rīkoties, ja cilvēks tev prasa: “Vai vari to (tas varbūt jebkas) izdarīt manā vietā, jo man šobrīd tam nav laika”.

L: Principā tā nav palīdzēšana, bet gan darīšana otra vietā. Tas nozīmē, ka cilvēks ir uzņēmies vai saplānojis vairāk, nekā atļauj viņa resursi. Tomēr, tā kā dzīvei patīk ik pa laikam ieviest savas korekcijas, šādas situācijas var izveidoties. Tādā gadījumā mēs varam cilvēkam izpalīdzēt, bet, ja redzam, ka tas jau kļūst pa ieradumu, tad sakām – nē!

K: Kā ir ar naudas aizdošanu? 

L: Par to var runāt daudz un plaši, bet es centīšos atbildēt īsi. Tātad nauda – tāpat kā laiks -, ir starpnieks starp mums un mūsu vēlmju piepildīšanos. Ne velti tautā saka, ka laiks ir nauda, un otrādi. Mēs tērējam savu dzīves laiku, lai nopelnītu naudu, un tērējam naudu, lai ietaupītu laiku savu vajadzību (dažreiz ilūziju, iegribu un ego) apmierināšanai. Atcerēsimies dažus naudas enerģijas aprites likumus:

1. Otram var aizdot (iedot) tikai to naudas summu, kas jau nav paredzēta citiem mērķiem vai kuru nav žēl otram uzdāvināt. Bieži ir situācijas, kad cilvēks ir saņēmis naudu un kāds tuvinieks lūdz aizdot līdz algai. Tādos brīžos bieži gribas teikt, ka man pašam nav naudas (it īpaši, ja tas notiek ne pirmo reizi). Tomēr tas nav pareizi, jo vārdiem arī piemīt savs spēks, kas pateikto var pārvērst reālā notikumā, un cilvēkam patiešām neplānoti var nākties šķirties no savas naudas. Šādā gadījumā ir jāsaka, ka man ir nauda un tā ir paredzēta konkrētām vajadzībām (neuzskaitot tieši kam), tāpēc nevarēšu izlīdzēt, jo brīvu līdzekļu nav.

2. Ir situācijas, ka cilvēks sarunas laikā stāsta, cik viņam šobrīd ir sarežģīta situācija un ka viņam trūkst naudas, tāpēc nezin, kā ar visu tikt galā. Šajā brīdī ļoti svarīgi ir atcerēties, ko nozīmē palīdzēt. Palīdzam tad, ja to lūdz! Daudzi cilvēki, stāstot par savām grūtībām, tā arī nelūdz konkrētu naudas summu, bet mēģina jūs iežēlināt, lai paši izsakāt piedāvājumu palīdzēt. Tā jau ir manipulēšana.  Pie kam, ja esat izteikuši piedāvājumu aizdot naudu un piebilduši, kad varēsi, tad atdosi, visdrīzāk šo naudu tik drīz atpakaļ nesaņemsiet. Ja jautāsiet, kad nauda tiks atdota, saņemsiet atbildi – tiklīdz varēšu, tā atdošu, vai tamlīdzīgi, bet nesolot neko konkrētu, un cilvēks par to nejutīsies jums parādā, jo viņš jums neko nelūdza, jūs paši “uzbāzāties ar savu laipnību”. Ja mums lūdz konkrētu naudas summu, tad, ja varam,  aizdodam tik, cik lūdz un ne vairāk, nosakot, cik ilgā laikā gribam šo naudas summu saņemt atpakaļ.

3. Nedrīkst otrreiz aizdot naudu, ja pirmais aizdevums vēl nav atmaksāts. Cilvēki mēdz sacīt - iedod man vēl šoreiz, es tev atdošu abus aizdevumus uzreiz kopā. Neesiet lētticīgi, ja cilvēks nevar atdot mazāku naudas summu, kā viņš varēs atdot lielāku? Tad, kad otro reizi atsaka, bieži cilvēks neatdod arī pirmo saņemto summu, toties vairāk nenāk un nejautā.

4. Var izveidot ieradumu – naudu nevienam neaizdot ne pie kādiem apstākļiem. Bet, ja ir vēlme palīdzēt, varam piedāvāt vajadzīgo naudas summu nopelnīt, izdarot mums konkrētu pakalpojumu, kas ietaupīs mūsu laiku, un otram nebūs jādomā, kā mums atgriezt šo naudas summu.

L:  Tas īsumā bija ieskats par to, vai naudu vajag, vai tomēr nevajag aizdot citiem.

K: Kā var zināt, kad cilvēkam patiešām ir vajadzīga palīdzība un kad cilvēks ar tevi cenšas manipulēt?

L: Ne velti ir teiciens: Vērtē cilvēku pēc viņa darbiem, nevis pēc viņa vārdiem. Protams, ne visi ir labi cilvēku pazinēji, un arī ne vienmēr tas, kurš lūdz palīdzību, ir labi zināms cilvēks. Šādos gadījumos vadāmies pēc tā, cik cilvēks ir gatavs kopīgai sadarbībai. Jo mazāk viņš vēlas pats iesaistīties tajā, kur lūdz palīdzību, jo vairāk tas liecina par vēlmi izmantot otru savā labā. Tā jau ir manipulēšana ar otru cilvēku. Atceramies, ka palīdzēt nozīmē darīt kopā, nevis otra vietā!

K: Dažkārt nākas vilties tajos, kam esi palīdzējis. Tad negribas vairs nevienam palīdzēt.

L: Tā tas ir. Bet tam, kam ir dabā palīdzēt citiem, tas arī pēc vilšanās brīžiem turpinās to darīt. Tāpēc daudzi, kas ir vīlušies līdzcilvēkos, palīdz tiem, kas sev nevar palīdzēt – bērniem bez vecākiem, veciem un vientuļiem cilvēkiem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, dzīvniekiem, dabai.

K: Ir tādi cilvēki, kas palīdz tikai tāpēc, lai pēc tam varētu palīdzību prasīt arī no tevis. Dažkārt pat daudz vairāk, nekā pats palīdzējis. Vai vecāki, kas ik pa laikam atgādina, cik ļoti daudz viņi manā labā darījuši. Ko darīt šādos gadījumos?

L: Atteikt. Vai vismaz palīdzēt tikai tad, kad tas patiešām ir iespējams, nevis vienmēr savu dzīvi pakārtot citu vajadzībām. Var piedāvāt griezties pēc palīdzības citur (pasakot konkrēti kur vai pie kā). Kamēr mums katram par sevi un visiem kopā nebūs izpratne par to, kas ir tiesības, pienākumi un atbildība, tikmēr pastāvēs vēlme meklēt vainīgos, vērtēt, salīdzināt un pārmest viens otram par egoismu un nenovērtēšanu.

K: Tam vajadzīgs laiks.

L: Ne tikai laiks. Cilvēkam ir jāapzinās, ka sevis izglītošana nebeidzas ar skolas beigšanu. Ir lietas, ko skolas nevar iemācīt, jo tam ir vajadzīga dzīves pieredze un vēlme mainīties laikam līdzi. Laiks maina cilvēku, cilvēks nevar mainīt laiku. Tāds ir universālais dabas likums, pretējā gadījumā mēs vēl dzīvotu alās un dinozauri nebūtu izmiruši. Cilvēks ir atdarinātājs, tāpat kā viss dabā ir tikai priekšteča atdarinājums. Lai kaut kas mainītos, ir jārodas jaunam atdarināšanas objektam. Ne jau velti vienai daļai sabiedrības vairāk interesē, kas notiek citu dzīvē, nekā pašiem savējā😊.

K: Vai dziednieki var palīdzēt izārstēties no slimības?

L: Lai atbildētu uz šo jautājumu, mazliet noprecizēsim, kas ir kas. Vai dziednieks ir ārsts? Vai dziedināt nozīmē ārstēt? Vai ārstēt slimību ir tas pats, kas sakārtot veselību?

Ārstēšana ir saistīta ar medicīnu, farmāciju un konkrēta orgāna slimības ārstēšanu. Dziedniecība ir saistīta ar cilvēka veselību kā vienotu sistēmu. Tāpēc metodes atšķiras. Lai kļūtu par dziednieku, nepietiek tikai ar to, ka daba devusi spējas bioenerģijas jomā. Bez nepārtrauktas sevis izglītošanas nekas labs nesanāks. Tas drīzāk ir dzīvesveids, nevis profesija. Līdzīgi kā cilvēkam, kam ir absolūtā dzirde. Tas jau viņu uzreiz nepadara par izcilu mākslinieku. Tikai savu prasmju pilnveidošanas, slīpēšanas, regulāra darba un mācību rezultātā tiek sasniegti acīmredzamie rezultāti. Tāpat ir ar dziedniekiem. Lai dziednieks varētu palīdzēt, viņam ir jābūt daudzpusīgām zināšanām. Daudzi neizprot dziedniecības procesu. Medicīnas pieeja ir izrakstīt tabletes, un arī šajā gadījumā tās ir jādzer ilgāku laika periodu, dažas pat visu atlikušo mūžu. Dziedniecībā atveseļošanās arī nenotiek vienas, trīs vai piecu dienu laikā. Pie kam ķermeņa atveseļošanai ir sava specifika. Tāpat kā masāžās, fizioterapijā un tamlīdzīgās rehabilitācijas jomās bieži vien procedūras trešajā vai ceturtajā reizē ir slimības simptomu pastiprināšanās, un tas var izpausties kā slimības vai sāpju saasinājums. Tā ir uzbūvēts cilvēka ķermenis - lai kaut ko attīrītu, vispirms ”jāuzspridzina”. Tieši no šī brīža sākas atveseļošanās process. Bet ko domā cilvēks – divas reizes biju pie dziednieka, it kā labāk palika, bet pēc tam kļuva vēl sliktāk. Un rezultātā nospriež, ka šis neko nejēdz, un iet pie nākamā, vai neiet vairs ne pie viena, uzskatot, ka visi dziednieki tādi šarlatāni un naudas “plēsēji” vien ir (varētu domāt, ka ārsti zāles par brīvu dala). Ja šāds cilvēks aiziet uzreiz pie nākamā dziednieka un turpina darīt, kā teikts, tad visdrīzāk sāk justies labāk un redzēt rezultātus dziednieka darbam. Protams, viņš slavēs pēdējo un nopels pirmo, kurš bija izdarījis “melno darbu” un sagatavojis ķermeni atveseļošanās procesam. Dziednieki, tāpat kā ārsti, ir dažādi, tāpēc negribu ne vienu ne slavēt, ne pelt, es cenšos izskaidrot ķermeņa atveseļošanās principus, lai būtu priekšstats par to, kā tas mūsos ir iekārtots. Man ik pa laikam jautā vai dziedniekam ir jāmaksā par to, kas jau no dabas viņam dots. Atbilde ir pretjautājums – vai jums ir jāmaksā mūziķiem par koncertu, ja jau daba viņus apveltījusi ar muzikālo dzirdi? Un kāpēc kādam jums būtu jāmaksā par to, ko darāt jūs?

K: Cik daudz dziednieks var palīdzēt?

L Tik daudz, cik esat gatavi līdzdarboties un strādāt paši ar sevi pēc dziednieka dotajiem norādījumiem. Palīdzēt nozīmē darboties kopā. Tie, kas atnāk un saka - te es esmu, tagad mani izārstējiet -, var netērēt savu laiku un nemaz nedoties pie dziednieka. Ietaupīsies arī nauda.

K: Kā ir ar palīdzību cilvēkiem ar īpašām vajadzībām?

L: Sākumā runājām, ka cilvēks jēgu dzīvei redz tikai tad, kad jūtas vajadzīgs un novērtēts. Tāpēc, ja gribam palīdzēt šādiem cilvēkiem, mums kopīgiem spēkiem būtu jārada tādi apstākļi un vide, lai viņiem ir iespēja integrēties sabiedrībā, kā arī darba, atpūtas, mācību un pārvietošanās iespējas. Lielisks piemērs ir Norvēģija, kur šis jautājums ir atrisināts un jau vairākus gadu desmitus darbojas. Norvēģijā cilvēki ar īpašām vajadzībām nejūtas atšķirīgi no pārējās sabiedrības daļas.

Bez manas palīdzības tu savā dzīvē… (1.daļa)

(Vakaru vadīja: Inguna Balgalve)

Palīdzēt. Ko mēs saprotam ar šo vārdu? Vai, palīdzot otram, mēs izdarām viņam pakalpojumu, vai tomēr varbūt kaitējam? Vai palīdzēšana otram sava izdevīguma pēc ir palīdzēšana, vai tomēr tur slēpjas kas cits? Ja man ir palīdzēts, vai man šī cilvēka priekšā ir jājūtas kā parādniekam? Atbildes uz šiem jautājumiem mēģinājām iegūt mūsu tikšanās reizē.

Sveicināti!

L (lektors): Klāt ir kārtējais mūsu sarunu vakars. Šovakar parunāsim par to, ko mēs katrs domājam par palīdzēšanu. Ko, jūsuprāt, nozīmē palīdzēt?

K (klausītājs): Kad ir kaut kas, ar ko viens nevar tikt galā, tad, palīdzot divatā vai vairākiem cilvēkiem, to var paveikt kopā. Mēs varam palīdzēt bērniem un arī gados vecākiem cilvēkiem. Palīdzība var būt ne tikai fiziskā vai materiālā veidā, bet arī psiholoģiski varam otram palīdzēt, viņu iedrošinot un atbalstot.

L: Jā, palīdzība var būt dažāda. Izanalizējot vārdu “palīdzēt”, pa – līdzēt, iegūstam vārdu “līdzēt”. Tātad, tas būtu uztverams kā līdzēšana otram cilvēkam. Palīdzēt nozīmē darīt kopā, nevis otra vietā. 

K: Kā ir ar maziem bērniem, jo viņi taču paši nevar un neprot daudzas lietas?

L: Kas attiecas uz bērniem, lai saprastu, kur ir robeža starp palīdzēšanu un izlutināšanu, ir jābūt skaidriem bērna audzināšanas principiem. Bērns ir pieaugušo atdarinātājs, tāpēc viņš mācās, atdarinot tos, ar kuriem visbiežāk ir kontaktā. Cilvēks no dabas ir tā iekārtots, ka attiecīgajā vecumā ir interese par konkrētām lietām. Ja šo interesi nomāc vai neļauj izprast, tad, laikam ritot, interese par to zūd. Kad cilvēks kļūst pieaudzis, viņš cenšas izvairīties no tā, ko nav iemācījies, cenšoties to aizstāt ar kaut ko citu.

Piemēram, kad bērns aug, vecāki savas aizņemtības vai citu iemeslu dēļ nevelta laiku, lai bērnam iemācītu gatavot ēst. Brīdī, kad bērns kļūst patstāvīgs, viņš saprot, ka viņam vajag otru, kurš prot gatavot, vai arī pelnīt tik daudz, lai ēstu kafejnīcās vai restorānos.

K: Ne jau visi ir spējīgi tik daudz pelnīt, un arī, ja tev ir ģimene, taču nevedīsi viņus katru dienu uz kafejnīcu.

L: Un kā risināt šo situāciju? Tad šāds cilvēks sāk interesēties par tādiem cilvēkiem, kuri prot gatavot, pretī piedāvājot to, ko prot pats. Jūsuprāt, šāda situācija ir palīdzēšana, vai nē?

K: Tas ir pagājušā gadsimta princips, kad vīrietis pelna naudu, un sieviete veic mājas darbus, tai skaitā gatavo ēst.

L: Ja uz šo minēto modeli skatās no mūsdienu pozīcijām, tad šobrīd vairumā sievietes un vīrieši prot nopelnīt naudu, bet, atnākot mājās no darba, sievietei sākas “otrā darba maiņa mājās”, kur, savukārt, vīrieši pārsvarā plāno laiku savām vajadzībām. Protams, vienmēr ir izņēmumi, bet mēs šobrīd runājam par to, ka tas ir bijis pieņemts kā norma daudzus gadu desmitus. Mēs esam šajā sistēmā auguši un kā atdarinātāji arī daudz ko vēl joprojām darām tāpat. Rezultātā rodas neapmierinātība ar savu partneri.

K: Kur tad ir risinājums?

L: Veidojot attiecības, nav jāmeklē partneris, kurš prot to, ko neprotu es, bet gan tāds, ar kuru es varu daudzas lietas darīt kopā un pie vajadzības spējam viens otru aizstāt.  Mēs nedzīvojam otra dzīvi, bet gan katrs pats savējo. Tieši tāpēc ir svarīgi, lai vecāki, audzinot savus bērnus, viņiem iemāca visu, kas vajadzīgs, lai, bērniem pieaugot, viņi būtu gatavi patstāvīgai dzīvei.

K: Tad, kad tu esi jauns, tev ir tik daudz kas jāpaspēj, tāpēc bieži ir vieglāk daudzas lietas izdarīt bērna vietā, jo, kamēr viņš tiks galā kaut vai ar ģērbšanos uz bērnudārzu, tu jau kavēsi darbu.

L: Protams, mēs zinām, kāda ir realitāte. Tomēr tas nenozīmē, ka vecākam nav jāatrod laiks, lai saviem bērniem iemācītu to, kas viņiem dzīvē būs vajadzīgs. Kā to izdarīt, katram jāatrod savs variants, jo vienotas receptes nav. Ir absolūti muļķīgi domāt, ka bērns pats iemācīsies to, ko vecāki viņam nav ieaudzinājuši. Cik cilvēkus jūs pazīstat personīgi, kuri būtu sevi izveidojuši par personībām bez vecāku vai tuvu cilvēku līdzdalības?

K: Skola un sabiedrība arī piedalās bērna audzināšanā. Dažkārt bērns no tā, ko redz sabiedrībā, vairāk ietekmējas nekā no mājām.

L: Protams. Tas nozīmē, ka vecāki kopā ar bērniem nav pārrunājuši sabiedrībā notiekošo, atstājot to paša bērna ziņā. Bērnam, kuram nav pieauguša cilvēka dzīves izpratnes un pieredzes, nevar būt sava viedokļa par notikumiem, kas notiek sabiedrībā. Bērni atdarina vecākus, izturoties un runājot ar tām pašām frāzēm kā vecāki mājas apstākļos. To ļoti labi jums pastāstīs bērnudārza audzinātājas un mazo klašu skolotāji. Ja vecākiem ir brīdis pavērot savus mazos bērnus, kad viņi to nemana, viņi ieraudzīs to, kā paši runā pa telefonu, kā noliek novilktās drēbes, ķemmē matus utt. Ne velti ir teiciens, ka ābols no ābeles tālu nekrīt.

K: Tomēr bērni arī ir dažādi, kaut aug vienā ģimenē.

L: Jā, katrs no bērniem var izvēlēties citu atdarināšanas vērtu piemēru. Vienam tuvāka ir mamma, un viņš darīs kā mamma, otram – tētis, tas atdarinās tēti. Nav noteikts, ka meita atdarinās mammu, bet dēls - tēvu. Bērni izvēlas savu autoritāti un atdarināšanas vērtu piemēru. Ir gadījumi, kad jaunākais bērns atdarina savu vecāko brāli vai māsu. Bet, viennozīmīgi, tas ir kāds no ģimenes locekļiem, vai arī cilvēks, ar kuru tiek pavadīts daudz laika kopā (piemēram, auklīte).

L: Atgriežoties pie šīs dienas temata  - bērniem ir jāpalīdz tik daudz, lai viņi spētu patstāvīgi veidot savu dzīvi un attiecības ar apkārtējiem. Atcerēsimies, ka palīdzēt nozīmē – darīt kopā, nevis otra vietā, piepalīdzot tur, kur vienam vēl neveicas tik labi, lai pats tiktu galā ar situāciju.

Tie vecāki, kas dara bērnu vietā, sakot ka, tas ir mīlestības vārdā, vai uzskatot bērnu par mazu, lai kaut ko pats varētu izdarīt, bieži nenojauš, ka viņi sagatavo savus bērnus ciešanām un izsmiešanai no vienaudžu puses, kad bērns pieaugs.

K: Kā zināt, cik ilgi bērnam ir jāpalīdz?

L: Psiholoģiski visu dzīvi, ja bērns jautā pēc padoma. Materiāla palīdzība ir jāizvērtē pēc situācijas. Ir brīži, kad nepalīdzot mēs palīdzam vairāk, bet palīdzot, iegrūžam vēl lielākā postā.

Pēc dabas likumiem, pārrēķinot to cilvēka dzīves garumā, vecākiem “nabassaite” ar bērniem būtu jāpārgriež no 24 līdz 27 gadiem. Tas ir tā saucamais trejdeviņu princips: pirmos 9 gadus vecāki iemāca visu, kas saistīts ar ķermeni, higiēnu, apģērbu, uzvedības kultūru, no 10 līdz 18 gadiem – māca visu, kas saistīts ar emocionālo ķermeni, - attiecības ar apkārtējiem, pašcieņu, pašrealizāciju, interesi par kultūru, mākslu, vaļaspriekiem. No 19 līdz 27 gadiem cilvēks mācās atrast savu vietu pasaulē, veidojas psiholoģiskais mugurkauls. Kamēr bērns aug un dzīvo kopā ar vecākiem, tikmēr tā ir viņa ģimene. Brīdī, kad bērns izveido savu ģimeni, vecāki kļūst par viņa ģimenes tuvākajiem radiniekiem (sievas vecāki, vīra vecāki, brāļi, māsas), un tad gan vairs nevajadzētu bez uzaicinājuma ne dot padomus, ne arī censties ieviest jaunajā ģimenē savu veco kārtību.

K: Skaidrs, bērni nu ir izauguši, bet gribas kādam tik ļoti palīdzēt un dot padomus. :))     Ko lai dara? Varbūt jāpalīdz saviem vecākiem?

L: Tā jau tas dabā ir iekārtots, ka cilvēks dzīvei jēgu redz tad, ja jūtas vajadzīgs un novērtēts. Ar palīdzību vecākiem jābūt uzmanīgiem, jo ne vienmēr tas, kas mūsuprāt šķiet viņiem vajadzīgs, viņuprāt ir tāpat. Cilvēkam nepatīk būt otram par apgrūtinājumu, un tāpēc vecāki bieži vien nemaz nevēlas, lai par viņiem pārāk rūpējas, kur nu vēl mācītu kā pareizi jādzīvo.

K: Tomēr ir daudzi vecāki, kuri visu dzīvi gādā un rūpējas par saviem bērniem, kaut tie jau sen ir pieauguši, un uzskata to par palīdzēšanu.

L: Rūpes un palīdzēšana nav gluži viens un tas pats. Par to, kā veidot veselīgas attiecības starp bērniem un vecākiem, ir tēma atsevišķam sarunu vakaram. Viss, kas attiecas uz palīdzēšanu pieaugušam cilvēkam, vai tie ir vecāki, draugi, kaimiņi, darba kolēģi utt., jāatceras viens zelta likums: palīdzam otram (ja tas ir mūsu spēkos) tad, kad mums to lūdz, un to, ko lūdz. Ja mums šķiet, ka otram ir vajadzīga palīdzība, vispirms pavaicājam, vai viņš grib, lai mēs viņam palīdzam.

Tā kā sarunu vakara pirmajā daļā saruna vairāk sanāca par vecāku vēlmi palīdzēt bērniem, tad par palīdzēšanu citiem cilvēkiem turpinājām otrajā daļā.

• Kad ir jāpalīdz un kad jāatsaka.
• Kā atpazīt, vai cilvēkam ir vajadzīga palīdzība, vai varbūt tā ir manipulēšana.
• Vai dziednieki var palīdzēt?
• Cik daudz jāpalīdz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām?

Turpinājums sekos jau pavisam drīz!

*Mūsu sarunu vakaros ir iespēja piedalīties arī attālināti. Sekojiet informācijai mūsu mājaslapā www.ra-kursi.lv arī turpmāk!

Kas mūs gaida nākotnē?

(Vakaru vadīja: Inguna Balgalve)

Bija laiks, kad gaidījām 2000šo gadu un lielas pārmaiņas. Ko tieši, neviens nevarēja pateikt. Kopš tā brīža jau aizritējuši gandrīz 20 gadi. Atkal esam pārmaiņu gaidās. Tik daudz pretrunīgas informācijas, ka nezini, kam ticēt.

Man ir bijusi iespēja šos 20 gadus mācīties tautā dēvētās okultās zinātnes, un vienlaikus vērot, kā, laikam ritot, mainās cilvēki, viņu paradumi un sabiedrība kopumā. Cilvēki nāca un jautāja, kā risināt dažādas dzīves situācijas. No daudziem dzirdēju, ka manis teiktais tā arī ir noticis, kaut sākumā nav gribējuši tam ne piekrist, ne ticēt. Zinu, ka šajā brīdī kāds noteikti padomās, ka es šos cilvēkus ieprogrammēju. Patiesība ir mazliet citāda – es tikai nolasīju to, kas tai brīdī “zvaigznēs bija ierakstīts”, jo patiesībā man nebija ne jausmas, kas šo cilvēku dzīvēs notiek.

Man radās jautājums par to, kā cilvēki simtiem gadu atpakaļ varēja pateikt, ar ko mums nāksies saskarties šodien? Ja ir jautājums, ir arī atbilde. Atbildi es atradu Ptolemaja, Pitagora, Sokrāta, Aristoteļa un citu antīko filozofu darbos par kosmosu, dabu un cilvēku kā tās sastāvdaļu. Šo filozofu mācība ir pamats daudzām mūsdienu modernajām zinātnēm un nozarēm.

Kosmosam un Dabai ir savi noteikti cikli, kas nosaka dzīves ritējuma likumus. Šos likumus nav cilvēka spēkos mainīt. Ne velti saka, ka uz Zemes cilvēks ir vienīgā dzīvā būtne, kas nedzīvo saskaņā ar šiem dabas likumiem. Dažiem varbūt šķiet, ka saskaņā ar dabas likumiem dzīvo tikai mežoņi un aborigēni, bet patiesībā mežoņi ir patērētāju sabiedrība, kura savu egoistisko vēlmju apmierināšanai ir gatava izpostīt un pārdot visu, kam tikai tiek klāt.

Tāpēc, ka esam tik dažādi, arī mūsu intereses un viedokļi ir atšķirīgi – vieniem ir interese par to, kas mūs gaida nākotnē, citiem – tās ir kārtējās muļķības. Savukārt, mēs mēģināsim noskaidrot, ko gaidīt no nākotnes, balstoties uz Saules sistēmas planētu ietekmi uz cilvēka domāšanu.

Jau pagātnē cilvēki zināja, kā Saules sistēmas planētas ietekmē cilvēka ķermeni, sajūtas un domāšanu. Planēta Urāns ietekmē cilvēka intereses domāšanu un to, ko mēs šodien dēvējam par kolektīvo domāšanu. Tam pierādījumi ir aprakstīti zinātniskajos eksperimentos ar dzīvniekiem un arī cilvēkiem, kur, atrodoties šķirti dažādās pasaules vietās un savstarpēji nesazinoties, otrie spēj atkārtot to pašu, ko darīja pirmie.

Planēta Urāns vienu pilnu zodiaka apli veic aptuveni 84 gados. Šajā periodā cilvēkiem ir iespēja izveidot vienu vienotu, sabiedrībā noteiktu kārtības un ētikas modeli. Ciklam beidzoties, esošais modelis sabrūk un tiek veidots jauns, tam laikam atbilstošs, kārtības un likumu modelis.

Iepriekšējais Urāna cikls sākās 1928. gadā un ilga līdz 2011. gadam. Katra cikla pēdējos 7 gados notiek esošās vērtību sistēmas sabrukšana, radot sabiedrībā haosu un nenoteiktības sajūtu. Pagājušā gadsimta sākumā vienotas vērtību sistēmas sabrukums bija no 1920. līdz 1928. gadam. Līdz ar to tās vērtību sistēmas, kurā mēs augām, sabrukums bija no 2003. līdz 2011. gadam. Ar to arī ir izskaidrojams, kāpēc katrs varēja likumus un sabiedrībā pieņemtās ētikas normas tulkot kā pašam patīk. Vieni to piedēvēja jaunā laikmeta iezīmēm, citi visatļautībai un vēl citi - sabiedrības degradēšanās procesiem.

Tātad šis Urāna cikls ilgs no 2011. līdz 2096. gadam. 84 gadu cikls ir sadalīts trīs posmos (3 x 28 gadi), kur, savukārt, katrs no 28 gadu posmiem mazākos 7 gadu posmos (4 x 7 gadi).

Līdz ar to tas izskatās šādi: 4 x 7 x 3 = 84.

Ko tas nozīmē?

28 gadu posmi nosaka cilvēka intereses.

1. posms – cilvēkam interesē viss, kas skar viņu personīgi (viņa paša prioritātes: veselība, darbs, dzīvesvieta, vaļasprieki, cilvēki, ar kuriem viņš ir ieinteresēts veidot attiecības), viss pārējais ir otrajā plānā.

2. posmā cilvēks sāk interesēties par stabilitātes nodrošināšanu, tāpēc grib iekļauties sabiedrībā ar līdzīgu domāšanu un interesēm. Tiek paplašinātas interešu robežas: kopā interesantāk un drošāk. Otrais posms parasti saistās ar stabilitāti un maz pārmaiņām sabiedrības likumu un ētisko normu modelī.

Savukārt 3. posms ir saistīts ar sabiedrības intelektuālo izglītību, tāpēc šajā laika periodā parasti notiek strauja izaugsme visās dzīves jomās. Tiek atkal gaismā celtas senās zināšanas, veikti jauni zinātniskie atklājumi veselības, tautsaimniecības un inženiertehniskajās jomās. Trešā posma pēdējos 7 gados ir situācija, kad jaunais sāk izspiest vecos likumus un sabiedrībā iedibinātās ētikas un morāles normas, tāpēc atkal ir haoss. Un viss sākas no jauna.

Visa (84 gadi) cikla garumā (7 x 12 (7 gadi x 12 zodiaka zīmes)) pastāv vienots princips, ka katrs nākamais posms tiek būvēts uz iepriekš radītās bāzes.

Piedāvāju īsu visa cikla raksturojumu.

Pirmajā posmā (2011. gada marts līdz 2040. gada maijs) notiek jaunu likumu un ētikas normu izveidošana un “noslīpēšana”. Iezīmējas jauni līderi, jauni sabiedrības modeļi, kas arī diktē jaunos likumus un noteikumus. Tāpēc šis periods ir pakļauts pārmaiņām, kas nereti sastopas ar pretestību no to cilvēku puses, kuri ir labi iekārtojušies vecajā modelī un vienkārši nav ieinteresēti kaut ko mainīt. Tas nebūt nenozīmē, ka viss vecais ir jānoraksta kā nederīgs, bet gan, apvienojot ar jaunām iespējām, jāpadara efektīvāks. Tāpat kā dzīvē – jaunībai ir entuziasms, spēks, bet pietrūkst pieredzes, un tāpēc ir ļoti viegli kļūdīties, gados vecākiem cilvēkiem ir dzīves pieredze un viedums, bet nav vairs tā spēka, kas jaunībā. Savienojot dzīves pieredzi un viedumu ar jaunības spēku un entuziasmu, var iegūt lieliskus rezultātus.

2011. gada marts līdz 2019. gada marts.

Kā jau jebkurš jauns sākums, ir saistīts ar jaunām idejām un līdz šim nebijušu modeļu veidošanu. Viss jaunais sākas ar ideju, kura procesā ir jāpilnveido un jānostiprina. Sabiedrība ir aktīva, kaujinieciski noskaņota, kas dažkārt robežojas ar agresiju un visatļautību. Tā kā nav vēl vienotas koncepcijas sabiedrības uzvedības modelim, katrs dzīvo pēc saviem ētikas principiem.

2019. gada marts līdz 2026. gada aprīlis.

Sāks izkristalizēties jaunā sabiedrības modeļa prioritātes, uzvedības ētikas kodekss un mode. Pārmaiņas skars juridisko jomu un tieslietu sistēmu. Cilvēki vairāk domās par to, kā, apvienojoties ar sev līdzīgiem pēc domāšanas veida un statusa, padarīt savu dzīvi komfortablāku. Sāksies sabiedrības noslāņošanās. Prioritātes būs veselība, veselīgs dzīves veids (rūpes par veselību jau no bērnības, lai līdz minimumam samazinātu saslimšanas riskus), drošības sajūta un vides sakopšana. Tāpēc veidosies arvien vairāk Eco ciematu ar ierobežotu piekļuvi svešiniekiem, kur vietējie iedzīvotāji rūpēsies par kopējo komfortu un drošību. Pilsētās samazināsies iedzīvotāju skaits, jo jaunizveidotie ciemati radīs darbavietas uz vietas, lai nav jāmēro lieli attālumi līdz darbam.

2026. gada aprīlis līdz 2033. gada maijs.

Kardinālas reformas piedzīvos izglītības sistēma. Uzsvars tiks likts uz vispusīgi izglītotu cilvēku. Veidosies dažādas interešu grupas, kurās vienlaikus varēs piedalīties dažādu paaudžu cilvēki. Iespējamas pārmaiņas transportlīdzekļu jomā. Tai sabiedrības daļai, kura nevarēs iekļauties kādā no grupām, tiks piedāvātas speciālas apmācību programmas. Šajā laikā daudzi dosies prom no valsts un daudzi, savukārt, atgriezīsies atpakaļ. Iespējams būs jūtams ārvalstnieku pieplūdums. Līdz ar to mainīsies arī darba principi un tiks samazinātas darba stundas, lai cilvēki varētu aktīvāk piedalīties kopīgajos sabiedriskajos procesos.

2033. gada maijs līdz 2040. gada maijs.

Pirmā posma noslēguma cikls ietver sevī pārmaiņas. Aktuāli būs jautājumi par to, kas ir ģimene, bērnu un vecāku savstarpējās attiecības, tradīcijas, senču gudrība. Nodrošinājums vecumdienās. Iespējamas pārmaiņas būvniecības un nekustamā īpašuma jomā, dabas resursu izmantošanā mājsaimniecībā. Nostiprināsies līdz šim sabiedrībā veidotās pieklājības normas. Jauni atklājumi medicīnas un zinātnes sfērās.

Šoreiz runājām par tuvāko nākotni, kuru būs iespējams piedzīvot, un tad jau spriedīsim, vai tā bija vai nē.

Pasaule jau arī agrāk ir piedzīvojusi gan mēra laikus, gan karus, gan dabas kataklizmas. Daļa cilvēku aizgāja bojā, bet daļa turpināja dzīvot un pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Šajā jautājumā dabas likumos nekas nav mainījies. Cilvēks ir tas, kas ar savu rīcību un attieksmi vai nu veicina, vai arī attālina savas sugas beigas.

Nākamajā sarunu vakarā runāsim par to, ko mēs saprotam ar palīdzēšanu citiem. Kad, pēc mūsu domām, darot otram labu, mēs viņam palīdzam un kad graujam viņa dzīvi. Un kādas tam visam būs sekas dzīvē.

*Turpmāk sarunu vakaros būs iespēja piedalīties arī attālināti. Precīzāka informācija sekos jau pavisam drīz.

Sarunu vakara tēma: Ap un par mīlestību

(Sarunu vakaru vadīja: Inguna Balgalve)

L (lektors): Šovakar parunāsim par to, kādas domas un sajūtas izraisa vārds mīlestība.

K (klausītājs):

1. Man tas saistās ar attiecībām starp cilvēkiem. Pirmkārt, jau laikam ar saviem tuvajiem cilvēkiem, kad kopā tu vari justies labi un droši.

2. Pievienojos iepriekš teiktajam, un vēl man tas asociējas ar sajūtu, ka tu vēlies izdarīt kaut ko labu arī citiem. Man sanāk daudz ceļot pa pasauli, un es redzu, ka ir valstis, kur valdības līmenī ir realizēti projekti, lai iedzīvotājiem patiktu tur dzīvot un arī strādāt. Es domāju, ka tā ir patiesa cilvēkmīlestība, kur netiek domāts tikai par sevi.

3.Man mīlestība asociējas ar prieka sajūtu, kad gribas kļūt labākam, nekā tu esi uz šo brīdi, radoši darboties, iepriecinot sevi un līdzcilvēkus.

4.Man gribas mīlestību sadalīt tādās kā turziņās – vienā prieks un kopā būšana ar savu ģimeni, draugiem un domubiedriem, otrā – mīlestība uz dzīvi, dabu, Dievu, bet trešajā to, kas ir tikai vienam, man īpašam cilvēkam – savai otrajai pusītei.

5. Man mīlestība saistās ar siltumu attiecībās, prieku, maigumu un vēlmi iepriecināt gan sevi, gan citus.

L: Raugoties uz jums no malas, redzu, ka brīdī, kad stāstāt par savām sajūtām, jūsu sejas kļūst gaišākas, parādās smaids, un acis sāk mirdzēt. Ja cilvēkā brīvi plūst mīlestības enerģija, tā ļauj viņam justies ļoti labi.

K: Protams, tas taču ir tik patīkami! Tāpēc jau to sauc par labsajūtu.

L: Viens no maniem Lielajiem skolotājiem teica, ka tajā brīdī, kad cilvēks sajūt patiesās mīlestības pieskaršanos un ieplūšanu viņā, cilvēks apskaidrojas, bet līdz tam viņš mīlestību meklē daudz un dažādos veidos.

K: Tad jau sanāk, ka mēs neviens te neesam vēl iepazinuši mīlestību.

L: Ja mēs domājam, ka apskaidrošanās ir gaismas uzplaiksnījums, kas mūs savieno ar lielo gaismu, tad, protams, varu piekrist. Mana skolotāja skaidrojums bija, ka tad, kad cilvēkā sāk plūst mīlestības enerģija, viņa dvēseles spēks ņem virsroku pār prāta spēku, un viņš no tā brīža nespēj nodarīt citiem sāpes un ļaunumu, kaut arī redz citu netaisnību vai negodīgo rīcību.

K: Tie ir tie cilvēki, kurus sabiedrībā dēvē par vientiešiem, lētticīgajiem un tamlīdzīgi.

L: Tas tikai pierāda, cik ļoti liels mīlestības trūkums ir cilvēkiem, kas veido mūsu sabiedrību. Cilvēki cenšas par naudu, ar viltu un citu cilvēku apmuļķošanu iegūt to, kas, viņuprāt, viņiem ļaus justies labi (labsajūtu uz citu rēķina).

Reiz pie manis uz konsultāciju bija atnācis biznesa cilvēks, kurš ar savu firmu piedalījās profesiju nedēļā, kad skolēni var nākt ekskursijās un iepazīties ar ražošanas procesa ikdienu. Viņš man pastāstīja savus novērojumus:

 „Atnāca pie manis vidusskolas skolnieki, lai iepazītos ar ražošanas procesu. Kamēr es centos viņiem par biznesu stāstīt un ieinteresēt, viena daļa skolēnu bija nolēmuši pašizglītoties, tāpēc patvaļīgi staigāja, kur patīk, kaut ko paraustīja, paspaidīja, šad tad apgāza. Uz atkārtotiem uzaicinājumiem turēties visiem kopā - nereaģēja. Viena daļa bija aizņemti ar telefoniem un vienaldzīgi nāca pārējiem aiz muguras. Kad jautāju, kādi ir jautājumi, tad bija daži jautājumi, vai atsevišķās grupās neviens jautājums tā arī netika uzdots. Kad pateicu, ka esmu visu parādījis, tad ar tādu pašu attieksmi skolēni devās prom. Tad man piezvanīja no tā sauktās Speciālās skolas, kur mācās bērni ar īpašām vajadzībām, un jautāja, vai viņi arī var atbraukt uz uzņēmumu ekskursijā. Atbrauca, nākot iekšā, visi kā viens sasveicinājās bez audzinātāju atgādinājuma. Visi stāvēja bariņā un klausījās, ko es stāstu, un ik pa brīdim uzdeva jautājumus. Kad vedu gar iekārtām, neko neaiztika un neraustīja. Tur, kur bija sagatavoti reklāmas materiāli, tika paprasīta atļauja, vai drīkst paņemt. Ejot projām, visi no manis atsveicinājās.

Kad viņi aizgāja, es stāvēju un domās salīdzināju vidusskolu un speciālo skolu bērnu uzvedības. Man radās jautājums – kuri no viņiem ir normāli?”

K: To jau var redzēt ik uz soļa. Kāpēc tas tā ir noticis?

L: Tas saistīts ar mūsdienu dzīves stilu un ritmu. Katrs ar sevi un savām dzīves prioritātēm ir tik ļoti aizņemts, ka otram cilvēkam, un tai skaitā arī bērniem, veltām arvien mazāk laika un uzmanības. Lai uzaudzinātu bērnu ar īpašām vajadzībām, tam ir jāvelta katru dienu daudz laika. Vecāki dienu no dienas ar viņiem darbojas, sarunājas, samīļo, atbalsta un iedrošina, tāpēc viņi nav stresā un agresīvi. Viņi saņem no tuviniekiem mīlestību un sniedz to pretī. Viņi prot priecāties par ikdienišķām lietām, kamēr tā sauktie „normālie bērni” visu laiku kaut ko meklē un grib vairāk par to, kas jau ir. Viņi nav mierā ne ar sevi, ne apkārtējiem, ne sabiedrību. Lielai daļai mūsdienu bērnu trūkst vecāku uzmanības, samīļošanas, darbošanās kopā ar vecākiem, novērtējuma un arī pamatotas kritikas ar sekojošiem paskaidrojumiem. Virtuālā vide nevar un nekad nevarēs aizstāt cilvēku un adekvātu komunikāciju divu un vairāku cilvēku starpā. Ar virtuālās vides starpniecību nav iespējams ne radīt, ne nodot sajūtas, kas piemīt cilvēkam. Par to, ka šobrīd sabiedrībā ir liels mīlestības enerģijas deficīts, liecina procesi, kas notiek valstī. Kā skolotājs teica: ”Cilvēks, kurā plūst mīlestības enerģija, nespēj apzināti darīt pāri nevienai dzīvai būtnei, vai tas ir cilvēks, dzīvnieks vai daba, jo viņā nav ļaunuma, kas rada vēlmi iznīcināt, pazemot un nodarīt sāpes otram. Viņš uzņemas atbildību par savas darbības vai bezdarbības radītajām sekām.”

Pavērojiet, kā spēlējas mazi bērni, ar kādu mīlestību viņi izturas pret savām mantiņām, mājdzīvniekiem un vecākiem. Viņi to dara ar prieku un patiesām emocijām, veltot tam, ko dara, visu savu uzmanību. Viņi ir apskaidroti. Viņi ir patiesi pret sevi un apkārtējiem. Ko mēs, pieaugušie, izdarām ar bērniem? Kas ir tas, ar ko mēs viņiem iemācām novērsties no ticības labajam un cilvēcīgumam?

K: Jo pieaugušāki mēs kļūstam, jo egoistiskāki paliekam. Uz to ir vērsta visa izglītības sistēma. Skolā māca būt noderīgam darba tirgum, par attiecībām cilvēku starpā, godprātīgu attieksmi pret sevi un citiem, kā arī sadarbošanās svarīgumu tur stundas nav paredzētas. Rezultātā sanāk, ka, ko paši viņiem mācām, par tiem arī viņi izaug.

L: Cilvēks pēc savas būtības ir atdarinātājs, tāpēc bērns apzināti vai neapzināti kopē savus vecākus. Ja gribam, lai mūsu bērni ir laimīgi, tad vecākiem ir jāpiestrādā pie savām attiecībām un vērtībām, apzinoties, ka bērns ies viņu pēdās. Tas ir dabas likums – atkārtošanās likums, ko mēs dēvējam par klasteriem.

K: Bet ir taču izņēmumi?

L: Protams. Izņēmumi ir vienmēr. Tikai par izņēmumiem viņus sauc tāpēc, ka tie ir acīmredzamā mazākumā, bet kopīgās tendences nosaka vairākums.

Kāds ir kopsaucējs mūsu šīvakara tēmai? Kas pēc jūsu domām ir mīlestība, un vai to var izmērīt?

K: Mīlestības enerģija ļauj justies labi, tāpēc tā ir sajūta, ka viss ir kārtībā, tu jūties drošībā, vari būt pats un radoši darboties. Tas viss sagādā prieku un rada tevī vēlmi ar to, kas tev ir, dalīties ar apkārtējiem. Mīlestības enerģija ienes gaismu tumsā, prieku, kur ir bēdas un skumjas, veselību un uzplaukumu, kur valda panīkums.

"Gūt var ņemot, gūt var dodot! Dodot gūtais - neatņemams." /Rainis/

L: To, cik mūsos ir šis brīnumainais, dziedinošais spēks, kas ļauj justies līdzsvarotiem, dāsniem, nosaka katrā uzkrātais gaismas daudzums. Jo vairāk caur cilvēku plūst gaisma, jo lielāks ir ap viņu esošais mīlestības lauks. Mīlestība ir dodoša. Tā nav materiāla, bet gan sajūta, ka viss ir labi. Mīlestība ir smaidā, apskāvienā, spējā uzklausīt, atbalstīt, iedrošināt, samīļot un vēl ļoti daudzās izpausmēs.

Nākošajā reizē atkal parunāsim par vēl vienu visu laiku aktuālo tēmu: „Sievietes lomu sociālās vides veidošanā.” Šoreiz apskatīsim to caur dabas likumu prizmu.

Sveču liešana. Ko tu zini par medu un citiem biškopības produktiem?

6. februārī senajās gadskārtu tradīcijās tiek atzīmēta Sveču diena. Tā vairāk bija sieviešu svinamā diena, kurā tika veikti dažādi rituāli saistībā ar gaidāmo pavasari. Pavasara un Saules saukšanas diena, kas saistās ar gaismu un prieku, ar sevis un dabas modināšanu. Tā tiek dēvēta arī par vienu no Māras dienām, par Ziemas Māras dienu vai par Vēja dienu, kas parāda dabas norišu kustību uz priekšu.

Februārī mēs atzīmējam Meteņus – tā ir metu mešana, plānu radīšana nākamajam periodam, lai tie rastu iemiesojumu fiziskajā plānā. Tieši 6. februārī ir viduspunkts, augstākais punkts starp ziemas saulstāvjiem un pavasara saulgriežiem.

Sveču dienā ierasta bija sveču darināšana, tās parasti darināja kaut kam īpašam. Par to, kādas sveces šajā vakarā darinājām mēs un kādam nolūkam – nedaudz vēlāk.

Šajā dienā arī godina bites – Dieva kalponītes. Tās tiek uzskatītas par Dieva sūtnēm māriskajā pasaulē. Dedzinot vaska sveces, mēs ar uguns palīdzību nododam savu vēstījumu dievišķajam plānam. Turklāt, bites mums arī daudz ko māca, kā būtu jādzīvo uz zemes – strādīgumu, garīgumu un sadarbību līdz pat pašaizliedzībai. Bišu strops – tās ir gan mājas, gan patvērums, gan darbnīca, gan baznīca.

Uz šo sarunu vakaru uzaicinājām Elgu Sulutauru. Viņa ar bitēm kopā ir vairāk kā 30 gadu, jau 17 gadu vada savu veikaliņu “Bišu bode”, Rīgā, Kr. Barona ielā 51, pagrabiņā. Kad Elga mums stāstīja par bitēm un to dzīvi, visas kā viena atzinām, ka, ja līdz šim bijām domājušas, ka kaut ko par tām zinām, tad izrādījās, ka praktiski neko. Pacentīšos Elgas stāstīto nodot arī jums. 

Kad Elga daudzus gadus atpakaļ noprecēja biškopi, tad dzīve apgriezās otrādi, viņa sāka pievērsties biškopībai, kas nekādā mērā nebija saistīta ar iepriekšējo profesiju. Kad jau bija piedzimuši bērni, viņai iedzēla bite. Sākās anafilaktiskais šoks. Nācās meklēt medicīnisko palīdzību. Pēc tādas pieredzes bija skaidrs, ka pie bitēm iet vairs nevarēs, tādēļ Elga ģimenes biznesā uzņēmās visu, kas saistās ar biškopības produktu sagatavošanu un tirdzniecību. Esot arī saņēmusi pretpotes pret bišu indi (tas ir līdzīgi kā, piemēram, pote pret ērču encefalītu). Dzīves laikā vēl dažas reizes esot iedzēlusi bite, kas arī nav bijis vienkārši, jo ir pat nācies tikt reanimētai. Elga nosmaida, ka viņai vēl esot paveicies, ka sadzēlusi tikai pa vienai bitei katrā reizē, jo kas to lai zina, kā tas tādā gadījumā būtu beidzies. Esot zināmi arī letāli iznākumi, tā kā ar to neesot nekādi joki.

Tagad par pašām bitēm, kas gan neesot viņas draudzenes, kā Elga nosmej.

Bite ir pilnīga veģetāriete. Tā ir vienīgais kukainis, kura saražoto cilvēks patērē pilnīgi visu. Bites dzīve ir ļoti interesanta. Interesanta ir arī tās uzbūve. 

Vienā bišu saimē, kas dzīvo kopā vienā stropā, ir apmēram 30 līdz pat 50 tūkstošiem bišu, kur absolūtais vairākums ir meitenes. Saimē ir noteikta stingra hierarhija, viss notiek pēc stingra reglamenta. Ir darba bites, sargi, būvnieki, ir arī vīriešu kārtas pārstāvji, kas saucas trani. Tie pēc savas uzbūves ir lielāki, spalvaināki. Ir viena bišu māte, bišu karaliene.

Bites pašas jūt un regulē sava stropa lielumu. Galvenā, kas visu nosaka, ir bišu karaliene. Vienu reizi gadā, vasarā, viņa ar tranu baru izlido no stropa, lai 3 kilometru augstumā veiktu kāzu deju, kur trani sacenšas par to, kurš ir tas vislabākais. Tā vienu reizi gadā bišu māte tiek apaugļota. Pārējo laiku tā dzīvo stropā, kur visu vasaru dēj olas. Vienā reizē tiek izdētas līdz pat 2000 oliņu, kas tiek īpaši uzpasētas. To dara īpašie apčubinātāji, ķemmētāji, glaudītāji, kas pieskata gan bišu māti, gan izdētās oliņas. 

Tiek būvētas šūnas, kurās tiks ievietoti un attīstīsies jaunie bišu mazulīši. Traniem paredzētās šūnas ir daudz lielākas par darba bites šūnām. Trani stropā ir apmēram viens tūkstotis, kas nestrādā, tie ir liekēži. Vasaras beigās viņi no stropa tiek vienkārši izraidīti, izgrūsti ārā, uz pavasari paliek tikai neliela daļa.

Vai jūs zināt, kā piedzimst darba bite, bet kā trans? Izrādās, ka šajā procesā noteicošā ir pārtika! Kad no oliņas izšķiļas bišu bēbītis, tas tiek barots ar peru pieniņu. Ja pieniņu saņem daudz, tad rodas jauna bišu mamma, jauna karaliene. Vienā stropā nevar dzīvot divas mammas, jaunā mamma savāc sev jaunu baru un izspieto no stropa. Lai tas nenotiktu, ja nav tāda plāna, biškopis šo lieko mammu nospiež.

Bite sastāv no ļoti komplicētas galvas, tai ir divas milzīgas acis, un vēl trīs mazas actiņas ir galvas augšpusē, tātad, kopā bitei ir piecas acis. Tas ir vajadzīgs tādēļ, lai spētu aptvert lielāku lauku. Izlidojot no stropa, bite precīzi nofiksē vietu, kur būs jāatgriežas, nofiksē savu stropu, lai nesajauktu to ar blakus esošo. Tā spēj lidot gan uz sāna, gan pat otrādi. Galvā bitei ir snuķītis, lai no zieda varētu savākt nektāru. Kā jau zinām, bite nevāc medu, bet gan nektāru. Medus rodas vēlāk, pēc nektāra pārstrādes.

Bitei ir seši pāri kājiņu, kas noder, lai savāktu ziedputekšņus un pārnēsātus tos no viena zieda uz otru. Dzelonis ir tikai darba bitei, tranam dzeloņa nav, tas nedzeļ. Karalienei ir dzelonis, bet viņa to neizmanto, jo no stropa praktiski ārā neizlido. Ja stropā piedzimst vairākas karalienes, tad esošā izmanto dzeloni, lai otru māti nodzeltu.

Bišu māte ir divas reizes lielāka par darba biti. Lai varētu to stropā atpazīt, biškopis to marķē (kā tas ir redzams bildē), katru gadu citā krāsā, lai varētu zināt, cik veca tā ir. 

Darba bites mūžs ir tikai viens mēnesis, tā praktiski neguļ, dzīve ir ļoti intensīva, paiet strādājot. Ja bite aiziet gulēt (ziemas periodā), tad bites mūžs ir ilgāks, pavasarī tā izlido atkal. Vasaras bite dzīvo mazāk. Turpretī bišu māte dzīvo ilgāk, 4 līdz 5 gadus. Bišu māte arī ir noteicošā, cik attiecīgā saime būs ienesīga. Kopā ar darba bitēm notiek stropa sadzīves regulēšana.

Bitēm ir daudz dažādas sugas. Mūsu, ziemeļu, Latvijas krūmu bites ir daudz niknākas, jo vasara ir īsa, dzīve ir ļoti intensīva. Vēl ir, piemēram, kaukāza, itālietes, čehu bites, kas arī nosaka, cik tās ir aktīvas, niknas vai mierīgas, cik tās būs medu nesošas.

Latvijas biškopji, kas ar to nodarbojas profesionāli, iepērk arī dažādas ārzemju bišu sugas, lai medus pienesums būtu lielāks. Elga stāsta, ka saimniecībā esot bijuši pat līdz 300 stropiem, kas ir viena no lielākajām saimniecībām Latvijā.

Bitēm nākas pacīnīties arī ar parazītiem. Tās apdraud ērcītes. Bites savu māju ir uzbūvējušas ļoti tīru, sterilu. Izrādās, ka sterilitāti nodrošina propoliss.

Kā rodas medus? Bite savākto nektāru izlaiž caur kuņģīti, tad tas tiek izlaists ārā pa snuķīti, ievietots šūnās. Bite saražo 3 līdz 4 reizes vairāk medus, nekā spēj patērēt. Vienā sezonā viens bišu strops saražo 10 – 20 kg medus, ir arī rekordsaimes, kas spēj saražot pat 80 – 100 kg medus, bet tas var notikt tikai ļoti piemērotos apstākļos.

Monoflors medus – tas ir medus no viena veida auga. Bitei nevarēs ieskaidrot, ka jāvāc medu, piemēram, tikai no liepām. Tādēļ bišu mājiņas tiek pievestas klāt pie attiecīgajiem ziediem, pirms tam stropus attiecīgi sagatavojot. Stropus ved naktī, kad visa saime ir atgriezusies mājās. Saulainā dienā pietiek pat ar 3 – 4 stundām, lai savāktu medu. Bite tālāk par 5 kilometriem nelido.

Latvijā ir pieejams medus no visdažādākajiem augiem. Ir daudzi augi, kas neizdala nektāru, piemēram, magonei, tulpei, arī rozei nav nektāra.

Medu var iegūt no visneiedomākajiem ziediem. Piemēram, ir pūpolu medus. Ir arī latvāņu medus, kas ir ļoti brīnišķīgs.

Medū ir ļoti daudz ziedputekšņu. Ja medū pēc pārbaudes atklāj kāda konkrēta zieda ziedputekšņus, kas ir vismaz 50 %, tad medu attiecīgi var nosaukt tā zieda vārdā.

Bite medu vāc ar snuķīti, bet ziedputekšņus tā saripina ar kājiņām. Lai savāktu ziedputekšņus, biškopis pie ieejas novieto šauru eju, kas ir tieši bites resnumā. Lienot cauri, ziedputekšņi nobirst pirms stropa ieejas, kur tie tiek savākti. Lai iegūtu 1 tējkaroti medus, bitei ir jāveic vismaz 100 izlidojumi!

MEDUS UN TĀ VEIDI

Monoflorais medus ir vērtīgs kādam konkrētam mērķim. Medum piemīt attiecīgā auga īpašības. Medu katru gadu nevar iegūt, lai būtu nektārs, ir jābūt ne tikai ziediem, bet arī attiecīgam gaisa mitrumam un temperatūrai.

Liepu medus ir gaišs, to lieto pie augšējo elpceļu iekaisumiem, pie saaukstēšanās.

Griķu medus ir tumšs, tam ir īpatnēja smarža (smaka). Tas ir tādēļ, ka šis medus ir ļoti bagāts ar 2 un 3 vērtīgo dzelzi. Tāds medus der mazasinībai un samazina nervu spriedzi, labs nervu veselībai. Nededzina kuņģi, kas būs aktuāli daudziem, kas šī iemesla dēļ medu nevar lietot.

Rapšu medus izskatās pilnīgi balts, kā tauki. Tas ļoti ātri kristalizējas. Tajā ir gan glukoze (90 %), gan fruktoze – abi labie cukuri. Labs enerģijas atjaunošanai. Tiem, kam ir cukura diabēts, loti ieteicams, jo maz fruktozes. To ieteicams lietot pie tējas, kafijas kā saldinātāju. Pārējos medos fruktoze un glukoze ir apmēram vienādās daļās.

Arī  no pūpoliem iegūtais medus ir balts, ar izteikti maigu garšu. Zied arī ozoli, no kuriem arī tiek savākts medus! Pieneņu medus ir ar izteikti skaistu dzeltenu krāsu un smaržu. Pavasara medus – no augļu kokiem, tas ir ļoti spēcinošs. Vērtīgs ir meža medus, piemēram, no priežu un egļu pumpuriem. Priežu ziedputekšņi ir gandrīz balti. Purva medus – ar izteiktu vaivariņu smaržu, īpatnēja meža purva garša.

Viens no medus karaļiem – tas ir viršu medus. Bagātīgs aromāts, ļoti bagāts ar vitamīniem un minerālvielām. Nierēm, urīnpūslim, prostatai der. Tiek dēvēts par vīriešu medu.

Neviens medus nav ne labāks, ne sliktāks viens par otru, katrs ir attiecīgajai vajadzībai. Jo tumšāks medus, jo bagātāks. Gaišie medi ir saldāki. Katrs var izvēlēties atbilstoši savai gaumei. 

Visas bijām ļoti priecīgas, ka daudzus no šiem produktiem bija iespēja arī apskatīt, pasmaržot un, galvenais, nogaršot, jo ne jau visu veikalā mēs dažādu iemeslu dēļ noprovējam.

Parasti bites medu vāc šūnās. Tad notiek medus nogatavināšana, bites to ar saviem spārniņiem vēdina, jo medū ir ļoti daudz mitruma. Nogatavināšana notiek 1 – 2 nedēļas. Kad bites šūnu aizvāko, tas nozīmē, ka medus ir gatavs.

Pavasarī šad tad gadās, ka bitēm tiek noņemts nenogatavināts medus. Ja medus sāk rūgt, tas nozīmē, ka nav nogatavināts.

Gatavā medus rāmīši tiek izņemti no stropa un ievietoti sviedē, medus tiek izsviests. Izņēmums ir viršu medus, kas tiek savākts pēc citas tehnoloģijas, jo ir ļoti blīvs, no sviedes to nevar izsviest. No šūnām viršu medus tiek izgriests, ielikts speciālos audumos ar hidrauliskās spiedes palīdzību. Tādēļ viršu medus nekad nekristalizēsies, jo iekšā ir gaisa burbulīši. Gatavojot medu pēc šīs tehnoloģijas, tajā ir ļoti daudz ziedputekšņu un bišu maizes, tā sastāvs ir vērtīgāks. Arī ieguves process ir dārgāks, līdz ar to, medus ir dārgāks.

Atbildot uz jautājumu, kā zināt, kāds medus būs kvalitatīvs pircējam, Elga stāstīja, ka, ja uz burciņas ir Latvijas biškopības biedrības uzlīme, kā arī biškopja vārds un adrese, kontakti. Biškopis atbild par medus kvalitāti. Par to atbild arī tirgotājs. Piemēram, lielveikalos piedāvāto medu, ko piedāvā lielie izplatītāji, viņi neražo, viņi to tikai fasē, tādēļ pircējs nevar būt pārliecināts, ka tas tiešām ir Latvijas medus, jo var būt arī iepirkts, piemēram, Ukrainā. Katram sava izvēle jāizdara pašam, ko lietot savai veselībai.

CITI BIŠKOPĪBAS PRODUKTI

Ziedputekšņi – vērtīgi gan endokrīnajai sistēmai, gan kuņģa un zarnu trakta darbībai, tajos ir olbaltumvielas, taukvielas, ogļhidrāti, A vitamīna ir 20 reizes vairāk kā burkānos. Bez vitamīniem un taukiem ir arī hormoni, tādēļ pusaudžu vecumā nevajadzētu lietot. Uzlabo apetīti. Vislabāk lietot kursa veidā, apmēram 3 nedēļas ilgi, divas reizes gadā - pavasarī un rudenī. Lietot tukšā dūšā 1 ēdamkaroti. Jācenšas ilgāk paturēt mutē, tā tie labāk izšīst un uzsūcas. Var lietot arī izšķīdinātus siltā ūdenī, bet arī šo šķīdumu ir vēlams paturēt kādu laiku mutē. Ieteicams izlietot sezonas laikā, nākamajā gadā pirkt svaigus. Var mēģināt arī samalt. Nebērt uz putrām, nejaukt citos produktos, jo zūd vērtība.

Ne visi biškopji ar ziedputekšņu vākšanu nodarbojas, jo process ir ļoti darbietilpīgs, tie ir jāsavāc katru vakaru, tad speciālā temperatūrā jāžāvē.

Medus ir tas produkts, ko, ieliekot mutē, tas uzreiz nonāk asins sastāvā.

Bišu maize. Kad bite nonāk stropā ar visiem ziedputekšņiem, viņa tos ieliek šūnā, klāt pieliekot dažādus fermentus, arī medu. Tad šī masa sāk rūgt, un izveidojas jauks produkts, kas saucas bišu maize. To var salīdzināt, ja ziedputekšņi ir piens, tad bišu maize ir kefīrs. Bižu maizē ir vēl papildus vitamīni pie tiem, kas jau bija ziedputekšņos. Klāt nāk D grupas vitamīni. Bišu maizi arī var lietot kursa veidā, pietiek ar 1 tējkaroti dienā. Tajā ir arī alfa un beta karotīns, kas ir ļoti labi redzei. Bišu maizi arī jācenšas ilgāk turēt mutē, lai labāk uzsūktos. To ir iecienījuši sportisti, jo tā dod papildus enerģiju un spēku.

Bišu maizi taisa tikai ziemeļu bites, piemēram, Ķīnā bites bišu maizi netaisa.

Tagad tiek ražotas arī dažādas bišu maizes pastilas, piemēram, ar upeni, ar smiltsērkšķi. Tas vairāk ir tiem, kam šis vērtīgais produkts ne visai garšo.

Brīnišķīgi ir dažādi medi ar svaigām ogām vai ogu pulveri. Ogas ir attiecīgi sagatavotas iepriekš un nebojāsies. Brīnišķīgi garšo medus ar upenēm, pīlādžiem, smiltsērkšķiem. Ar svaigām ogām medum ir nesalīdzināmi labāka garša, nekā kad pievieno pulveri.

Piedāvājumā ir arī medus konfektes, piemēram, ar cidoniju. Tas viss tiek darīts, lai “noķertu” ar veselīgiem produktiem arī pircējus, kam vienkāršs medus negaršo. Medus produktus nevar pārdozēt, jo visu, kas ir lieks, organisms izvada ārā.

Karaliskā želeja jeb Peru pieniņš – tas ir trešais no biškopības produktiem, ko iegūst bez medus. To bite arī ražo pati ar dziedzerīšiem. Tas ir kā balta želeja, nedaudz ar skābenu garšu. Tādu, kāds tas ir, cilvēks izmantot nevar, jo šī želeja ļoti ātri bojājas, ļoti uzsūc no apkārtējās vides mitrumu, tā tūlīt ir jāliek saldētavā. Tādēļ to žāvē ar aukstumu (liofilizācija vai kriožāvēšana) un liek kapsuliņās, un to jau cilvēks var izmantot. Kapsulas lieto tikai kursa veidā – 20 dienas, tādus var taisīt 2 reizes gadā. Kapsulu paliek zem mēles. Tas ir unikāls produkts, kas bagāts ar olbaltumvielām, šķeltiem ogļhidrātiem, vitamīniem, mikroelementiem, cinku, dzelzi, sēru, kalciju, PP vitamīnu. Tas der cilvēkiem, kam ir ļoti zema imunitāte, novājināts organisms, der pēc antibiotiku lietošanas, jo tajā ir gan piesātinātās, gan nepiesātinātās aminoskābes. Tajā ir gamma globulīns, kas veicina jaunības saglabāšanos, jo veicina skābekļa piesaistīšanu šūnām.

Pieaugušam cilvēkam ir nepieciešamas 200 vai 300 mg kapsulas (atkarībā no ķermeņa svara). Der, ja ir visdažādākās locītavu problēmas, locītavu deformācijas. Vietējais dopings sportistiem. Māmiņām – laktācijas periodā labi, vīriešiem – potencei.

Vēl bite ražo divus būvmateriālu produktus – vasku un propolisu. Propolisu bite neražo, bet savāc no pumpuriem – priede, papele, bērzs. To bite nes mājās, lai uztaisītu sterilu vidi. Ar propolisu tiek dezinficēts gan pats strops, savietojot to visos stūros, šuvēs, gan arī ar to bites izklāj arī medus rāmi. Kad medus tiek aizvākots, ja to neviens nesabojā, tas var stāvēt pat simts un divsimts gadu un nebojāties.

Ja, piemēram, stropā ir iekļuvusi pele, tad tā tiek nodzelta, un, tā kā bites no peles beigtā ķermeņa nekā nevar atbrīvoties, viņas to mumificē, iebalzamējot propolisā, tādā veidā stropā vide atkal ir sterila, tajā nav nekādu baciļu. Un jāatgādina, ka bite savā mūžā dzeļ tikai vienu reizi, jo tās dzelonis ir ar atskabargu, to izraujot no sadzeltā upura ārā, bitīte satraumē savu vēderiņu, tas iznāk ārā ar visām zarniņām. Tā ir milzīga pašaizliedzība, ziedojot sevi kolektīva vārdā. 

Savukārt, cilvēki propolisu izmanto visdažādākajos nolūkos – tas ir antibakteriāls, dezinficējošs. Der mutes dobuma dezinficēšanai, to pakožļājot, smaganām veselīgi, ja ir sāpīgs zobs, var ap to aplipināt. Der kuņģim, kad ar siekalām tajā nokļūst. Tas labi šķīst spirtā un eļļā, ko ir vieglāk pielietot. Piemēram, propolisu eļļā ir labi iesmērēt vai iepilināt deguna gļotādām, tāda eļļa dziedē arī brūces. Savukārt, propolisa uzlējums spirtā ir ļoti noderīgs pie kakla saaukstēšanās un dažādām elpošanas saslimšanām – plaušu slimībām, tuberkulozei. To var lietot gan pilinot tāpat kaklā pilienus, gan arī uz cukuriņa vai rupjmaizītes, vairākas reizes dienā.

Propolisa ūdens – tas ir ar destilētu ūdeni sajaukts propoliss. To var lietot arī iekšķīgi. Pie glaukomām var ar tādu ūdeni mazgāt acis.

Apiterapija (apis – latīņu valodā bite) – tā ir bišu ražoto produktu pielietošana cilvēka veselības saglabāšanā, kā arī terapijā. Tā ir kļuvusi par atsevišķu novirzienu ārstniecībā. Apiterapija Latvijā gan nav tik populāra, kā tā varētu būt, jo biškopības produkti tomēr tiek plaši pielietoti. Lietuva Latvijai šajā jomā ir milzu soli priekšā.

Apiterapijā tiek pielietota arī bišu inde. To lieto kardioloģijā (piemēram, kad ir sirds aritmija), kad ir augsts asinsspiediens u.c., dermatoloģijā (ekzēmas, mikozes, kārpas, psoriāze u.c.), pie endokrīnām slimībām (hipertireoze, hipoglikēmija, menstruālie traucējumi u.c.), pie imunoloģiskiem traucējumiem, neiroloģijā (hronisks sāpju sindroms, multiplā skleroze, cerebrāla tromboze, dažādas etioloģijas muguras sāpju sindromi, neirīti u.c.), pie artrītiem, Herpes zoster, AIDS, vīrusu etioloģijas iekaisumiem, oftalmoloģijā, otorinolaringoloģijā, onkoloģijā. (izmantota informācija no www.medicine.lv)

Bija iespēja iepazīties arī ar dažādiem biškopības kosmētikas produktiem.  Ar to visu var iepazīties veikaliņā, Elga saviem pircējiem par tiem labprāt stāsta, kam kas vispiemērotākais. Piemēram, Latvijā diezgan izplatīts ir herpes vīruss, kas ir ļoti traucējoši, ja uzmetas uz lūpas. Tam ir piemērota higiēniskā lūpu krāsa, kuras sastāvā ir medus un propoliss. Medus arī ir antibakteriāls, jo jebkura medus sastāvā ir arī propoliss.

Vasks ir kā bišu sviedri, ja tā var to salīdzināt. To bite saražo ar saviem vaska dziedzerīšiem un nokasa sev no vēderiņa. Tas ir viens no būvmateriāliem, ko saražo bite. Vasks tiek izmantots roku krēmos, lūpu krāsās. Vaska sveces degot attīra gaisu.

Pie mums Latvijā no bišu vaska tiek ražots unikāls dabīgs iepakojamais materiāls. Kokvilnas audums tiek piesātināts ar bišu vasku. Šis iepakojamais materiāls ir mazgājams, lietojams vairākkārtīgi. Produkta nosaukums ir “Bee in wrap”. Tas ir piemērots pārtikas produktu iesaiņošanai un uzglabāšanai, kas tādā veidā saglabā savas dabīgās īpašības. Šis iesaiņojamais materiāls jau ir kļuvis atpazīstams ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās robežām. Par to plašāk var uzzināt mājas lapā https://beeinwrap.com/

Vēl tika apspriesti visdažādākie jautājumi, kā tikai nevar pielietot bišu produktus. Padalījāmies arī ar receptēm, kā katrs ko pielieto. Nu neticami vērtīgs ir viss, ko cilvēks var iegūt no bites. Ne par velti ir teiciens, ka, ja no pasaules pazustu cilvēki, daba no tā neciestu, bet, ja no pasaules pazustu bites, tad gandrīz nekas vairs neaugtu, jo tās ir galvenās ziedu apputeksnētājas.

Vakara noslēgumā katra no mums pagatavojām sev par piemiņu suvenīru – iemācījāmies izliet vaska svecīti, žurkulēnu, lai mums visām būtu laimīgs un pārticīgs jaunais nu jau ieskrieties sākušais gads! Lai laimīgi un pārticīgi arī jums!

Vakaru vadīja: Elga Sulutaura

PIRMIE ZIEMASSVĒTKI RA-KURSOS

Šonedēļ, 11. decembrī,  Ra-kursos atzīmējām pirmos Ziemassvētkus. Bija patiess prieks satikties ar mīļiem cilvēkiem, domu biedriem, ar kuriem kopā jau noiets paliels ceļa gabals,  apgūstot dažādas zināšanas un saturīgi pavadot kopā laiku. No sirds priecājamies par to, ka mūsu pulciņš pieaug.

 (..)

Es lēcu bezdibenī.

 Miglai izklīstot,

Saskatīju pārcēlāja stāvu.

Tik droši bija kopā ar viņu.

Pārcēlājs palūkojās uz mani.

Palika silti.

Sirds nomierinājās.

Laiva lēnām slīdēja ierastajā gultnē.

 Esam atgriezušies.

 Ceļu ir tik daudz.

 Esmu šobrīd uz viena no tiem.

 Kopā ar tevi.

 /M. Kadiķe “Pārcēlājs” – fragments/

Tā, kopā sēžot pie skaisti klāta galda, mierīgi un gaiši degot adventes vainagā svecītēm, gaisā virmojot piparkūku un mandarīnu smaržai, malkojot Ziemassvētku karsto dzērienu, dalījāmies ar dažādiem stāstiem par to, kā katrs esam nonākuši uz ezotērikas ceļa.

Lai gan katram šis stāsts bija savs, tos visus vienoja kaut kas kopējs – katrs savā veidā bijām meklējuši atbildes uz dažādiem jautājumiem, meklējuši ceļu, pa kuru dzīvē iet, piedzīvojuši dažādus kāpumus un kritumus, dabūjuši punus, un tad bija nācies nonākt pie atziņas, ka atbildes nav izdevies atrast ne skolas solā, ne augstskolā, ka visgrūtākā ir dzīves skola, kur apgūtā teorija ne vienmēr darbojas. Ir jāskatās dziļāk, jāmācās sajust un skatīties ar iekšējo redzi, ar sirdi, jo ne viss ir tā, kā tas izskatās.

Kas gan var būt labāks par garšīgu smieklu šalti, un tā nu tiešām šai vakarā netrūka! Kad atskaties uz savām pagātnes kļūdām, vislabāk to darīt caur humora prizmu, jo, ja reiz tagad esi sveiks un vesels, tas nozīmē, ka viss ir sakārtojies vai ir jau procesā, un to ir jāpastiprina ar kārtīgu izsmiešanos. :)

Katrs no mums sava stāsta beigās izteica kādu vēlēšanos, ko novēl sev un pārējiem. Cik tas bija sirsnīgi, kad viens otram vēlējām laimi un izdošanos, dzīvesprieku, dzīvotprieku, pārticību un labklājību!

Īpaši precīzs šķita tieši Velgas izteiktais vēlējums, kas bija kā precizējums, pastiprinājums iepriekš teiktajam – Lai apkārtējā pasaule atbalsta jūsu iekšējo pasauli. Lai viss notiek harmoniski.

Kamēr katra vakara dalībnieka stāsti tuvojās izskaņai, telpā jau bija sajūtama patīkama, medaina smarža. Pa šo laiku Laimes akā bija izkusis bišu vasks, un bija pienācis laiks liet laimes nākamajam gadam. Kad karoti karsto vasku ielej ūdens bļodā, tad kā bērnībā mēs debesīs pētījām mākoņu tēlus, tovakar pētījām peldošo vaska gabaliņu ēnas, tādā veidā zīlējot, ko nākotne mums sola nākamajā, Žurkas gadā. Kamēr mūsos ir dzīvs tas bērns, kas nebeidz sapņot un brīnīties, brīnumi tiešām notiek!

Lai notiek brīnumi arī tavā dzīvē, tikai esi gatavs tos saņemt!

PAGATAVO SAVU SAPŅU ĶĒRĀJU

(Vakaru vadīja: Liene Dzene)

Par sapņu ķērāju dzimteni tiek uzskatīta Ziemeļamerika. Sena indiāņu paruna vēsta, ka labs miegs ir laba dzīve. Tas savu sakrālo nozīmi nav zaudējis arī šodien. Tiek uzskatīts, ka ar sapņu ķērāju tiek uzturēta saikne starp garu pasauli, tas palīdz orientēties sapņos un ietekmē cilvēka likteni.  Tā pamata uzdevums ir sapņu šķirošana – murgi, bailes caur to izbirst kā caur sietu un aiziet nebūtībā, bet skaistākie sapņi paliek tā tīmekļos pie sapņotāja.

Tas ir amulets, kas sargā un nes veiksmi, tādēļ ir svarīgi to gatavot pašam, jo katrs cilvēks intuitīvi jūt, kādas krāsas un materiālus izvēlēties. Lai arī salonos un tirdziņos ir nopērkami arī rūpnieciski ražojumi, tie ir enerģētiski auksti.

Šovakar mums kopā ar Lieni Dzeni, darbmācības skolotāju, bija iespēja katram sev pagatavot sapņu ķērāju. Lai to izdarītu, ir nepieciešama pamatne – aplis, ko var iegādāties gatavu vai arī pagatavot pats no stieples vai no kartona. Vēl darbam ir nepieciešamas dažādas lentītes, dzijas, krellītes, spalvas, kā arī daži palīginstrumenti (šķēres, adatas) un līmes (tekstila vai līmes pistole). 

Kad riņķis ir izvēlēts, to aptin ar lentīti vai dziju. Pēc tam sāk veidot zirnekļa tīklu, kura uzdevums būs izsijāt sliktos sapņus un saķert labos.

Tīklā tiek iepītas dažādas krellītes, zvaniņi.  To darot, mēs varam ielikt domu, vēlmi, ko gribam, lai tas piepildās, tā katram ir kā meditācija. Ne velti mēs sakām, ka katram ir savs meditācijas veids – kādam tā būs dārza ravēšana, kāds vāra zaptes, kāds skrien gar jūru, kāds nodarbojas ar jogu, ar meditācijām, kāds gatavo sapņu ķērāju...

Kad tīkls ar pērlītēm ir pabeigts, jāsāk domāt, kāda tad būs sapņu ķērāja aste. Šajā gadījumā tā tika saskaņota ar balto, smalko tīklu un izvēlētas baltas lentītes, kurām klāt piederējās arī baltas spalvas. Astes var būt vairākas, tām nav noteikta skaita, to krāsas arī var būt visdažādākās, - ko tikai piedāvā fantāziju pasaule!

Kad visas astes ir pabeigtas, tad beigās tiek piestiprināta cilpa, aiz kā gatavo sapņu ķērāju varēs piekārt.

Tādi mums šovakar sanāca sapņu ķērāji – tik dažādi kā mēs paši. Mūs raksturo ne tikai gatavais vizuālais sapņu ķērāja izskats, bet arī tas, kādus materiālus tā gatavošanai mēs izvēlējāmies – krāsa, vai diegs bija gluds, vai spurains, vai mīksts, vai likām klāt vizuļus, spīguļus, zvaniņus, spalviņas, krellītes, dažādus dabas materiālus, kā mēs tos kombinējām – tas viss atspoguļo cilvēka iekšējo stāvokli. Pats no sevis, no saviem sapņiem jau nekur neaizbēgsi!

Sapņu ķērāju ir vēlams piekārt virs gultas, bet tā, lai tas brīvi karātos, lai to pa laikam var iešūpot – tā tas attīra telpas enerģētiku, radot labvēlīgu vidi.

Tajā iekārtie zvaniņi harmonizēs enerģētiku.

“Leģenda vēsta, ka sieviete zirneklis ir Visuma dievietes metafora. Sākot no centra, mazītiņa punkta, viņa auž realitātes tīmekli. Reiz kādu dienu Visuma valdniece paraus diega galu un satīs pasauli atpakaļ centrā, pašā sākotnē, nulles punktā. Viņa iemieso sievišķo spēku, kas rada visu, kas tai ir apkārt, ar neredzamu tīklu savienojot cilvēkus, dzīvniekus, kokus, augus. Viss ir viens, viss ir saausts kopā”. (www.jauns.lv “Pasaule ir maza: latviešiem – puzuri, indiāņiem – sapņu ķērājs”.)

To, vai tāds amulets strādā, katrs var pārbaudīt pats. Bet tādiem tematiskajiem sarunu vakariem bez tā, ka ir iespēja iemācīties kaut ko jaunu un paša rokām sev kaut ko pagatavot, vakara sarunās izsijājās vēl cita, varbūt daudz svarīgāka nozīme. Protams, ka tika runāts ne tikai par sapņu ķērājiem, bet arī par daudz ko citu. Kā ļoti aktuāla tēma izvirzījās mūsu savstarpējā socializācija, kur nevar iztikt bez komunikācijas.

 

Kā šodien komunicē liela daļa skolas jauniešu? Arvien spilgtāk izlec gadījumi, kas parāda, ka bērni bez planšetes vai telefona nespēj normāli funkcionēt. Piemēram, stāsts – bērnam, kas jau no mazām dienām lieto mobilo telefonu un prot to izmantot visplašākajā veidā, kas būtu visnotaļ apsveicami, braucot no skolas uz pulciņu, ko tas apmeklē regulāri vairākas reizes nedēļā, tramvajā pēkšņi sākas histērija, kuras iemesls bija – telefonā pazudis internets un bērns nezina vairs, kur jākāpj ārā...

 

Ko vainot pie šādas situācijas? Protams, ka visvieglāk ir vainot sistēmu, bet mēs jau paši esam tie, kas šo sistēmu veido. Tad jau sanāk, ka jāvaino pašiem sevi par to, ka, lai bērns liktu mūs mierā, agrāk vecāki uzlika televīzijā multeni, tad ļāva stundām sēdēt pie datora, aizmaldoties spēļu pasaulē, citā realitātē, bet tagad tam tiek iedots mobilais telefons. 

 

Vai tādu mēs vēlamies savu nākotni, kā redzams Amsterdamā uzstādītajā skulptūrā atkarīgajiem, kas nu jau ir apceļojusi Feisbuku? Ne velti pie mums atceļo stāsti, ka rietumu pasaulē daudzi cilvēki šodien izvēlas būt vieni, bez attiecībām, lai ne ar vienu nav jārēķinās, jo visu aizvieto sociālie tīkli. Cilvēki izvēlas nelielus dzīvokļus, kur dzīvo vienatnē. Darbs, kas arī bieži vien ir saistīts ar virtuālo vidi, un tāda pati arī ir privātā dzīve. Draugi ir tikai internetā, attiecības – arī internetā. Bērni? Kāpēc uzņemties tādu darbu un atbildību. Arī vecumdienas taču varēs pavadīt pansionātā, pie datora vai telefona ekrāna.

Cilvēki pa laikam aizmirst, kāpēc vispār ir atnākuši, iemiesojušies uz zemes. Kaut ko iemācīties, sajust, piedzīvot. Zinot to, ka mūsu smadzenes neatšķir starpību, vai tas tiek piedzīvots virtuāli vai realitātē, varbūt tam nemaz nav nozīmes, kādā veidā mēs kaut ko piedzīvojam? 

Kur paliek cilvēcīgums? Jācer, ka tas tomēr ir  - kaut kur dziļi, kad dators ir izslēgts vai telefons izlādējies. Ļoti gribētos cerēt, ka cilvēki attapsies, uz kurieni ved šis ceļš. Nav jau runa par to, ka jādzīvo vai jāatgriežas pagātnē. Jāatceras, ka dators nevar aizvietot cilvēka sirds siltumu, mīļumu, glāstus, apkampienus.

        

Kā atjaunot cilvēcīgumu un laipnību savstarpējās attiecībās? Mums ir jāmācās no jauna sarunāties vienam ar otru, uzklausīt, pieņemt, veltīt laiku. To visu veicina savstarpēja satikšanās, kopēja darbošanās. Nevar visu apgūt no YouTube. Daudzas lietas vēl joprojām tiek nodotas tikai no mutes mutē, jo mēs jau nedalāmies tikai ar informāciju, tas viss ir saistīts ar enerģiju. Visam piemīt enerģija.

Lai mums visiem kopā izdodas radīt skaistāku un labāku savu pasauli! Arī to mēs iepinām savos sapņu ķērājos.

Fraktāļu zīmēšana palīdz ieskatīties informācijā, ko glabā mūsu zemapziņa

(Vakaru vadīja: Ineta Jaunciema)

20. novembra vakarā tikāmies, lai vairāk kaut ko uzzinātu par to, kas ir fraktāļi un to zīmēšana. Izrādās, ka fraktālis populārzinātniskā skaidrojumā ir neregulāra, no fragmentiem sastāvoša forma, kas, dalīta sīkākās vienībās, ir veseluma kopija. Terminu izveidoja Benuā Mandelbrots 1975. gadā, ņemot pamatā latīņu vārdu fractus, kas nozīmē „salauzts”. Fraktālis sākotnēji vairāk bija jēdziens, ko saistīja ar matemātiku, tomēr tas ir atradis savu vietu un pielietojumu arī psiholoģijas jomā.

Ineta Jaunciema pastāstīja, ka, lai uzzīmētu fraktāli, ar aizvērtām acīm jāļauj rokai apmēram vienu minūti brīvi vilkt līnijas pēc sajūtām. Kad zīmējums tapis, ar aizvērtām acīm izvēlas krāsainus zīmuļus un vienu pēc otra aizkrāso zīmējuma laukumus, līdz viss ir aizkrāsots.

Ir tik aizraujoši vērot, kā top zīmējums un reizē stāsts par kādu no mūsu rakstura šķautnēm. Kad zīmējums ir pabeigts, laiks tā tulkošanai. Vārds pa vārdam, un atklājas stāsts, ko mūsu ķermenis ar līniju un krāsu palīdzību grib mums pastāstīt. Vieniem tas ir padoms, citiem raksturojums, bet vēl kādam - viela pārdomām.

Patiess prieks, ka cilvēki atrod laiku sevis izzināšanai un pilnveidošanai. Cilvēks pēc savas būtības arī ir līdzīgs fraktālim, jo viņš ir atdarinātājs. Kaut arī esam tik atšķirīgi, tomēr visi saucamies cilvēki, kas radīti pēc Dieva parauga. Mēs varam atdarināt tikai to, ko esam redzējuši vai paši piedzīvojuši. Jo vairāk cilvēks sevi pilnveido, jo mazāk apkārtējie cilvēki un apstākļi viņu spēj ietekmēt.

Paldies jaukajai pasniedzējai Inetai Jaunciemai!

27. novembrī darināsim Sapņu ķērājus, kas noderēs gan kā dāvana Ziemassvētkos, gan arī katra paša mājas interjerā. Uz drīzu tikšanos!

Individuālās mandalas veidošana.

Pērļošana. Eņģeļu vakars.

(Vakaru vadīja: Inta Milzere)

Katram mums nereti ir bijušas situācijas, kad īpaši piedomājam par savu sargeņģeli, kad domājam par eņģeli, kas sargā kādu cilvēku.

Tā Ra-kursu komandai radās ideja dot cilvēkiem iespēju uztaisīt katram savu sargenģeli. Vakara noskaņai mīļumu un mieru palīdzēja radīt lasījumi no Kristīnes Mucinieces mīļgrāmatiņas:

Ļaušanās

Uzdāvini sev šodien Ļaušanos. Ļauj visam plūst un virmot ap Tevi. Izbaudi to pilnā mērā! Smaidi un priecājies par katru šīs dienas mirkli. Ļauj, lai šodien līst lietus un Tevi samērcē. Ļauj, lai šodien snieg sniegs un Tavi mati greznojas sniegpārslām. Ļauj, lai šodien spīd saule un Tevi sasilda. Ļauj, lai pūš vējš un Tevi atbrīvo no visa liekā. Ļauj, lai Tavi mīļie Tevi samīļo. Ļauj, lai kāds uz Tevi dusmojas. Ļauj sev smaidīt, ļauj sev priecāties, ļauj sev sajust, ļauj atvērties savai sirdij un ļauj sev būt tādam, kāds Tu patiesībā esi. Ļauj sev izjust sava Sargeņģeļa klātbūtni un kopā ar viņu vienkārši ļauj sev būt, un ļauj visam būt ap Tevi.

Vakara vērtīgā atziņa ir tā, ka nekas tā neiepriecina kā pašgatavota dāvaniņa svētkos. Un kāpēc lai tas nebūtu pērļu eņģelītis vai asteszvaigzne? ☺

Vesels ķermenis – templis dvēselei. Aktivitātes un veselība

(Vakaru vadīja: fitnesa un BodyART trenere Ingrīda Felsa – Belohvoščika)

Šajā sarunu vakarā runājām vairāk par mūsu ķermeni, par dažādiem tā parametriem, kas arī parāda, vai mūsu dvēseles templis ir sveiks un vesels. Visiem vakara dalībniekiem bija iespēja nosvērties uz īpašiem svariem, kur varēja noteikt ne tikai ķermeņa masu kilogramos, bet arī vairākus citus svarīgus parametrus. Iegūtos rādītājus mums interpretēja fitnesa un BodyART trenere Ingrīda Felsa – Belohvoščika.

Rādītājiem ir jābūt atbilstošiem attiecīgajam dzimumam, vecumam un augumam. Turpmāk detalizētāk par rādītājiem, ko noteicām:

 

• Viscelāro tauku līmenis – tauki, kas atrodas vēdera priekšējā sienā – paaugstina cukura diabēta, hipertensijas, aterosklerozes attīstības risku. Šie faktori savukārt veicina kardiovaskulārus notikumus – miokarda infarktus, stenokardijas, galvas smadzeņu un sirds asinsvadu triekas. Tas arī parāda, ka iekšējie orgāni ir aptaukojušies.  

• Metaboliskais vecums – tas ir vecums, kas ir nevis pasē ierakstītais, bet gan tas, kā ķermenis ir saglabājies. Tas var būt gan mazāks, gan lielāks par reālo. Metabolisms var paātrināties, piemēram, kad esam iemīlējušies. Tas ir atkarīgs lielā mērā no tā, kā mēs jūtamies.

• Pamata vielmaiņas ātrums (KCAL) – tās ir kilokalorijas, cik ķermenis diennaktī var patērēt, pat īpaši nesportojot. Ja ķermenis saņems mazāk par noteikto normu, kas tiek noteikta katram individuāli, ķermenis ieslēgs izdzīvošanas režīmu, metabolisms palēnināsies, ķermenis sargās visas kalorijas, lai kaut kas nepietrūkst būtiskiem dzīvības procesiem, vai arī sāks sev kalorijas ņemt, piemēram, no skeleta, kas var radīt kaulu trauslumu, var sākt sāpēt mugura. Var palikt trauslāki mati, nagi, - tos ķermenis uzskata par nesvarīgākajiem.  Ja kilokalorijas tiks uzņemtas par daudz, tad cilvēks sāks pieņemties svarā.

• Kaulu masa – atkarīga no tā, kāds ir kaulu svars, atbilstoši cilvēka svaram.  Kad kauli ir veseli, tie ir pilni, stingri un elastīgi. Kad kaulu masa ir nepietiekama, tajos parādās caurumi, tie kļūst trausli, irdeni, var viegli salūzt. Var notikt kaulu deformācija, parādīties x – veida, o – veida kājas. Jādomā par pareizu uzturu. Kalcijs vien nepalīdz kaulu masas palielināšanā, jo tas nedod kauliem elastību. Kauliem vajag arī olbaltumvielas un kustības. Ja cilvēkam ir ieradums dzert pārmērīgi daudz kafijas (vairāk par trim tasēm dienā), tad tā izskalo no organisma pārāk daudz kalcija.

• Ķermeņa uzbūves novērtējums – šis rādītājs nav tik būtisks, to pat var uzskatīt par subjektīvu. Tas vairāk raksturo ķermeņa tipu – vai cilvēks ir tievs, normālas, pilnīgas vai muskuļotas miesas būves.

Ingrīda atklāj, ka tad, kad ķermenis ir sasniedzis savu visideālāko formu, kad var teikt, ka tas ir ideāls, tad zūd imunitāte, cilvēkam ir risks saslimt. Tas vien apliecina, ka uz ideālu ir jātiecas, bet tas nevar būt nepārtraukts stāvoklis.

Mēs katrs varam būt sava labākā versija!

• Muskuļu masa – atkarīga no iedzimtības. Cilvēks, kas ir astēniķis, nevar kļūt par atlētu, protams, ja nesāk lietot speciālus produktus. Bet jāzina ir tas, ka, ja mēs gribam paātrināt metabolismu, tad viens no veidiem, kā to panākt, ir palielināt muskuļu masu – nevis iekšējos muskuļus, bet lielās muskuļu grupas.

Zinot savu muskuļu tipu, mēs varam izvēlēties sev atbilstošu sporta veidu. Sākumam vajag izvēlēties sev atbilstošo, bet tad, kad ķermenis saprot to kaifu no sporta, tad vajag sākt darīt arī to, kas ne visai padodas, lai būtu līdzsvars, jo tad ķermenis attīstās pareizi, harmoniski. Piemēram, ja mīļākie ir aktīvie sporta veidi, pamatā vajag nodarboties ar tiem, bet, piemēram, reizi nedēļā pildīt arī stiepšanās vingrinājumus.

• Ūdens daudzums ķermenī  (%) – Ja mēs uzņemam atbilstošu daudzumu ūdens (sievietēm norma ir no 45 % līdz 60 %), arī tas paātrina metabolismu. Ūdeni dzerot, mēs arī skalojam, attīram savu organismu. Ja ūdens ir par maz, mēs nēsājam sev līdzi daudz atkritumvielu, neiziet cauri vēdera izeja. Otrs faktors, kas to veicina, ir lietot šķiedrvielas. Veidojas sliktās baktērijas, kas veicina arī pūšanu.

Ūdens padara veselu šūnu. Ja mēs skatāmies uz šūnu mikroskopā, tad tā ir līdzīga vīnogai, ja ūdens ir par maz, tad šūna izskatās kā rozīne. Kad šūnas ir veselas, tad mums ir spēcīgāka imunitāte. Arī krunkas tā neveidojas, ja organismā ir pietiekams ūdens daudzums.

• Tauku daudzums ķermenī -  to norma ir atkarīga no vecuma. Ja tauki ir par maz, tad nav aizsardzības. Bieži vien sievietes grib būt ļoti tievas, ar plakanu vēderu. Bet tad trūkst aizsardzības dzemdei, var sākties ginekoloģiskas problēmas.

Ja tauku ir par daudz, tad var veidoties locītavu problēmas, aizdusa. Ir nepieciešama kardioslodze. Ja mēs katru dienu vismaz pusstundu ātrā solī staigāsim, tad kardioslodze būs pietiekama, un mēs būsim veseli. Ja nebūs pietiekama kardio slodze, tad, piemēram, trenējot vēdera presi, nebūs sasniegts gaidītais rezultāts. Un ir jāatceras arī tas, ka, trenējot vēdera presi, ir jātrenē arī mugura – lai būtu balanss.

Kāpēc mums liekas, ka ar katru gadu celulīta paliek arvien vairāk? Tad, kad esam jauni, mūsu āda ir biezāka. Ar gadiem āda paliek plānāka, samazinās kalogēna šūnas un fibroblasti, bet bieži vien tauku šūnas palielinās un vairāk izspiežas cauri ādai, kas ar gadiem kļuvusi plānāka.

• Ķermeņa masas indekss (ĶMI) – tā ir attiecība starp garumu un svaru. Ja garuma un svara attiecība ir no 18,5 līdz 24,9, tad tā ir norma. Var būt arī izņēmums – piemēram, kad sāk augt muskuļu masa, tad ĶMI var palielināties, bet tas nenozīmē, ka cilvēkam ir liekais svars. Par to var pārliecināties, piemēram, uzvelkot “kontrolapģērbu” – ja attiecīgās bikses der, tad ar svaru ir viss kārtībā, neskatoties uz to, ka svars un ĶMI ir pat palielinājies.

• Svars – tas bija pēdējais rādītājs, ko noskaidrojām, un ko liela daļa no mums regulāri arī kontrolē. Bet, kā jau iepriekš redzējām, tas nav vienīgais, kam būtu jāpievērš uzmanība.

Tā kā šo šarunu vakaru vadīja sporta trenere, visiem dalībniekiem ik pa laikam nācās vien celties kājās un praktiski izmēģināt vienu otru vingrojumu, lai jau uzreiz varētu sākt uzlabot  tikko noskaidrotos rādītājus.

Ir visiem zināms, ka saslimšanas sākas no stresa. Ķermenī stresu var pamanīt un sajust vietā, kur ir savilkti muskuļi. Kurš gan nezina, kas ir savilkta, sāpīga spranda, savilkti kakla muskuļi. Iemācījāmies pāris vienkāršus vingrinājumus, kas atslābina sprandas un kakla muskuļus.

Par kādām sāpēm vēl cilvēki bieži sūdzas? Tās ir muguras sāpes, mācījāmies arī vingrojumus mugurai.

Kura sieviete gan nevēlas slaidas, skaistas kājas, uz kurām nav celulīta? Izrādās, ka to var risināt pat ar tik vienkāršu vingrojumu, kā vairākas reizes pieceļoties un lēnām apsēžoties uz krēsla.

Viss sarežģītais ir vienlaikus arī ļoti vienkāršs – to var teikt par cilvēka sarežģīto ķermeni, kam būt veselam var palīdzēt ar pavisam vienkāršiem vingrojumiem, bet labāk tos vienalga ir pildīt trenera vadībā. Mēs bieži vien pievēršam uzmanību daudzām otršķirīgām lietām, bet sevi, savu ķermeni, ko tēlaini dēvē par dvēseles templi, bieži vien atstājam novārtā. Mīlestība un uzmanība, ko mēs veltām savam ķermenim, tā veselībai, mums vienmēr atmaksāsies ar uzviju, par to varam būt pilnīgi droši!

Pieredzes stāsts “Kā palīdzēt sev atveseļoties un pilnvērtīgi dzīvot tālāk”

(Vakaru vadīja: Vineta Riekstiņa)

Jebkura nopietna diagnoze ir uzskatāma par nopietnu emocionālo krīzi cilvēka dzīvē. Emocionālā krīze var pāraugt arī par krīzi ģimenē, attiecībās, darbā, jebkurā citā jomā.

Krīze neizbēgami ir saistīta ar pārmaiņām, jo tas nozīmē, ka ir izveidojusies situācija, kad tā, kā bija iepriekš, vairs neder, “neiet cauri”. Lai notiktu pārmaiņas, ir nepieciešams laiks. Un, protams, pacietība, pacietība un vēlreiz – pacietība.

 

Onkoloģija ir viena no tām diagnozēm, kur laiks ir īpaši dārgs, jo tas ir ierobežots. Kad cilvēks uzzina, ka ir saslimis ar vēzi, protams, pirmā reakcija ir šoks, kas katram izpaužas emocionāli dažādi. Taču, lai kā arī būtu, ja cilvēks tiešām grib atveseļoties, tad ir svarīgi pašam pieņemt šo lēmumu, ieliekot tajā patiesu degsmi un enerģiju. Ne velti ir teiciens, ka, ja pacients ir nolēmis izveseļoties, tad neviens dakteris tur neko nevarēs padarīt.

 

Kad es sāku savu ceļu uz VESELĪBU, es to noliku kā absolūtu prioritāti, pakārtojot tam visu. Kad pirmais šoks bija pārgājis, liku emocijas pie malas un sāku darīt. Kad izdodas “atslēgt” emocijas, tad uz problēmu jau var paskatīties kā uz situāciju, un tas vairs neliekas tik fatāli, jo jebkurai situācijai var atrast risinājumu. Bet ar “atrast risinājumu” vien nepietiek, jo ir arī jādara, jāatrisina, un, pie tam, galvenais darītājs ir cilvēks pats.

Kas ir veselība? Tas ir VESELUMS. Veselība ir jāsaprot daudz plašākā mērogā, nekā mēs esam ieraduši domāt, saprast. Veselums – tas ir kā tu jūties pats ar sevi, ar savu otru pusīti, ar ģimeni, ar bērniem, ar darbu, ar sabiedrību, ar draugiem – kā tas viss saskan ar taviem mērķiem kopumā, kā tu to esi iedomājies, gribējis, lai ir, un kā tas ir izdevies realitātē. Ja kaut vienā no šīm sfērām tu jūti neapmierinātību, tad tas jau ir indikators, ka veselums nav pilnīgs. Ja mēs šīs sajūtas ignorējam (un lielākā daļa to tā arī darām), tad, tām turpinoties gadu garumā, šo disharmonisko sajūtu rezultātu atspoguļos arī mūsu ķermenis. Tā aizsākas neveselība – saslimšana.

Turpinot iesākto stāstu par to, kāds bija mans ceļš uz savas veselības (veseluma) atgūšanu, kā jau minēju, pirmais bija apzināts lēmums, ka es nepadošos un darīšu visu, lai atveseļotos. Nākamais solis bija dzīves prioritāšu noteikšana, kur pirmo vietu ieņēma viss, kas saistīts ar veselību, tam es pakārtoju savus plānus un dienas kārtību. Es negribu tik daudz pat stāstīt par medicīniskajām manipulācijām, tās es arī ar pateicību pieņēmu, bet līdz noteiktam solim. Par to turpmāk.

Mans nākamais solis bija garīgās, enerģētiskās prakses. No sākuma tās bija ci gun prakses pastiprinātā režīmā, ja tā var teikt, ar tām es biju nodarbojusies jau vairākus gadus iepriekš. Uz to mani iedrošināja ci gun skolotāja, apliecinot to nenovērtējamo nozīmi. Viņa man deva impulsu – sākt darīt.

Kāda ir garīgo prakšu jēga? Ja mēs paskatāmies, piemēram, rentgenu, tad tajā vietā, kur ir slimība (audzējs), ir redzams tumšs pleķis. Enerģētisko prakšu princips ir apzināta gaismas enerģijas uzņemšana, to tiešām simboliski var nosaukt par gaismas cīņu ar tumsu. Mēs visi zinām, cik daudz gaismas rodas tumšā istabā pat no viena aizdegta sērkociņa! Un, ja mēs zinām, ka cilvēks ir gaismas būtne, vienkārši ķermenī vietās, kur ir iemājojis stress, kas radījis enerģētisku sabiezējumu audos, tādā vietā gaisma netiek cauri. Tādēļ gaismu ir jāuzņem apzināti - ar mīlestību.  

Tajā vasarā, kad man tika diagnosticēts audzējs, es nokļuvu retrītā, kur iepazinos ar savu nākamo skolotāju - Liutauras Viktorinas. Viņš ir vienīgais cilvēks pasaulē, kam ir izdevies izdziedināties no smadzeņu encefalopātijas pēdējā stadijā, tagad viņš savu pieredzi un zināšanas ar mīlestību nodod tālāk cilvēkiem. Kāpēc mani tas uzrunāja? Jo es retrīta laikā sajutu šo enerģētisko prakšu jaudu, bez tam, mani uzrunāja patiesums, vienkāršība, labs humors. Pēc nokļūšanas šajā retrītā, kas man aizsāka Creator’s practices (Radītāja prakses), es uz tām pārgāju pēc tam pilnībā, jo piekrītu viedoklim, ka ir jāizdara izvēle, nevar praktizēt visu vienlaicīgi, jo cilvēka ķermenis ir sistēma, kas pati zina, kā sevi atveseļot, tikai tam ir jārada piemēroti apstākļi (to palīdz izdarīt garīgās, enerģētiskās prakses). Ja tiek izmantotas vairākas prakses vienlaicīgi, tad ķermeņa sistēma apjūk un vairs nesaprot, ko no tās vēlas, un netiek iegūts vēlamais, gaidītais rezultāts.

“Kad cilvēks lūdzas, viņš runā ar Dievu, ar augstākajiem spēkiem, bet, kad cilvēks meditē, tad Dievs un augstākie spēki runā ar viņu.” (L. Viktorinas)

Šīs prakses māca vērsties pie sevis, pie savas dvēseles. Tās māca nevis apklusināt prātu, kā tas ir daudzās garīgajās praksēs, bet gan vērsties pie sava prāta ar mīlestību, kas nāk no dvēseles dzīlēm. Jo viens no vissvarīgākajiem, ja ne pats svarīgākais cilvēka uzdevums jebkurā iemiesojumā, ir iemācīties lietot savu prātu. Prātā rodas vēlmes, bet, ja tas nav “sajūgts” vienotā veselumā ar dvēseli, tad cilvēks grib to, ko viņam nemaz nevajag, kā arī, nemākot lietot sava prāta uzstādījumus, mēs nespējam sasniegt savā dzīvē rezultātus, ko plānojam.

Un vispār, vai mēs kaut ko plānojam? Vai mēs vispār zinām, ko gribam? Bet mēs visi, turpretim, zinām, ko negribam. Tad kas mūsu dzīvē notiek? Jā, tieši tas, uz ko koncentrējam enerģiju. Tas ir, uz to, ko negribam, un tas arī piepildās. 

Meditācijas, enerģijas uzņemšana tagad ir kļuvis par manu dzīves veidu. Kad apgūst pamata principus, prakses ir vienkāršas. Tagad jau tas man ir izveidojies kā jauns ieradums.  Cilvēks ir gatavs interesēties par visu ko, tikai ne par sevi. Tas ir, visu, kas notiek ar viņu, cilvēks saista ar ārējiem cēloņiem, nemaz neaizdomājoties, ka ārējā pasaule tikai parāda viņa iekšējās pasaules saradīto atspulgu. Tādēļ, lai kaut kas mainītos apkārt, ir jāveic izmaiņas sevī. Kā to izdarīt? Jāveido jauni ieradumi!

Cilvēka smadzenēs ir spoguļneironi, ar kuru palīdzību mēs pat neapzināti domās reproducējam to, ko redzam un sajūtam ar citiem maņu orgāniem. Tieši tāpēc mēs sakām, ka cilvēks ir atdarinātājs, ka bērni atdarina savus vecākus. Nepietiks, ja tētiņš dēliņu pamācīs, cik kaitīgi ir smēķēt, tai pat laikā ar patiku ievelkot kādu dūmu.

“Ja to var viens, tad to var visi” – galvenais NLP (neirolingvistiskās programmēšanas) princips. Esmu pieņēmusi sev tādu aksiomu, ka sekošu tādam cilvēka piemēram, kas to ir reāli paveicis, jo tātad - tas ir iespējams!

Jā, par ticību – tā ir sevī jāuztur, tā ir jāsajūt “ar visām kaulu smadzenēm”, pat tādā mērā, ka, ja visa pasaule tevi gribēs pārliecināt, ka tas nav iespējams, tu sekosi savai pārliecībai.

Kad pēc operācijas uzstādīja galējo diagnozi, kas man bija – vēzis 3. stadijā ar metastāzi limfā – ārsti pēc tradicionālās shēmas nozīmēja staru terapiju un hormonālos preparātus, kas jādzer vairāku gadu garumā, es no turpmākās medicīniskās ārstēšanās atteicos. Aizgāju uz tieši vienu staru terapijas seansu, šis pasākums man prasīja četras stundas no manas dienas laika (ceļš uz slimnīcu, gaidīšana rindā, pati terapija, mājupceļš). Es izlēmu, ka, ja kaut vai pusi no šī laika dienā es veltīšu savai veselībai, pastaigājoties svaigā gaisā un nodarbojoties ar praksēm, tad iegūšu daudz vairāk, nekā to pavadot ceļā, korķos, un smagnējā slimnīcas gaisotnē. Es nesaku, ka šādi lēmumi ir jāpieņem visiem,  katram ir savs ceļš. Es izvēlējos savējo.

Vēl ļoti svarīgi ir lietot sabalansētu uzturu, jo teicienam “tu esi tas, ko tu ēd” tiešām ir nozīme. Ir ieteicams lietot uzturā vairāk dārzeņus un graudaugu produktus (arī pilngraudu maizi), bet samazināt gaļas patēriņu. Pēc iespējas izvairīties no cukura lietošanas, tajā skaitā, arī no balto miltu produktiem. Veselīgi ir skābpiena produkti (kefīrs, paniņas). Protams, salāti, zaļumi. Svarīgi ir uzturā izvēlēties augstvērtīgu eļļu. Latvijā nenovērtējama ir linsēklu eļļa, kurai ir visaugstākais Omega 3 un Omega 6 procents.

Latvijā ir ļoti daudz vērtīgu augu, vajag tikai tos apzināt un izmantot, jo jebkurai slimībai pretī var nolikt kādu dabas produktu, kas ir dziedinošs. Es lietoju mūsu pašu smiltsērkšķu sulu, zemestauku sulu, bērza čagu, kurkumas saknes sulu (tas gan nav Latvijas produkts, bet ļoti vērtīgs). Ļoti vērtīgi ir ķirši – saldie un skābie, zemenes, dzērvenes, brūklenes. Mūsu pašu kaņepes; linsēklas, linsēklu eļļa. Dzeramās sodas kūres. Internetā var atrast ļoti daudz informācijas par šo produktu vērtīgumu un iedarbību, ja kādam ir interese, varu padalīties ar receptēm, kā to visu lietoju es.

Ļoti noderīgi ir ievērot ēšanas intervālu 8/16, kas nozīmē – 8 stundu laikā var ēst, bet 16 stundas neēst vispār, bet var dzert nesaldinātu tēju, ūdeni. Ja tiek ievērots šāds princips, tad mūsu ķermenis pats spēj cīnīties ar bojātajām šūnām, tās apēdot, šis princips saucas autofāgija (“autophagy”). Japāņu zinātnieks Yoshinori Ohsumi par šī principa izpēti  2016. gadā saņēma Nobela prēmiju.

Vēl ļoti svarīgi un varbūt pat vissvarīgāk ir veidot jaunus ieradumus, ko jau iepriekš minēju. Jo, ja reiz vecie ieradumi mūs ir noveduši pie saslimšanas, tad tos ir jāmaina. Kā to izdarīt? Sākt ar to, ka tu piefiksē savas domas, rīcības, sajūtas.

Cilvēka personību veido tas, kā viņš domā, jūtas un rīkojas. To var nosaukt par esības stāvokli. Tāpēc tās pašas domas, sajūtas un rīcības pakļauj cilvēku tai pašai pagātnes personīgajai realitātei. Tādēļ var teikt, ka pagātne rada tādu pašu nākotni.

Tātad cilvēks ar savām domām pats ir radījis realitāti, ko sauc par dzīvi. Tādēļ, ja cilvēks grib mainīt ierasto realitāti, ierasto automātisko izvēļu un rīcību, sajūtu ciklu, kas darbojas kā noslēgts loks, jo pēc šīm pazīstamajām sajūtām cilvēks atpazīst sevi, savu “personību”, jāsāk pētīt vai apdomāt tās domas, ko cilvēks ir domājis, un tās ir jāmaina.

Jāsāk apzināties neapzinātā rīcība, ko cilvēks ir izvēlējies demonstrēt un kura ir novedusi pie tiem pašiem pieredzējumiem. Mums katru dienu ir ierastas domas, kas mūs noved pie ierastām izvēlēm, un tam seko ierastas rīcības un reakcijas, kas rada ierastus pieredzējumus un ierastas sajūtas. Tādā veidā mēs visu laiku atrodamies mums ierastajā esības stāvoklī – tas atkal rada ierastas domas, kas noved pie ierastām izvēlēm, ... un tā veidojas noslēgts aplis, no kura mēs netiekam ārā. Visu laiku esam savā ierastajā realitātē.

Kā radīt jaunu realitāti? Mūsu ierastais domāšanas veids jāmaina uz jaunu domāšanas veidu, kas radīs jaunas rīcības, jaunu uzvedību, no kā radīsies jauni pieredzējumi un jaunas sajūtas, tādā veidā mēs sāksim atrasties jaunā esības stāvoklī, kas iedvesmos mūs atkal uz jaunām domām un idejām. Tā mēs pamazām radīsim savu jauno realitāti.

Mūs ietekmē tikai tas, kam apzināti vai neapzināti ticam. Kad cilvēks pieņem kādu rezultātu, notic un padodas tam, apzināti nedomājot par to un neveicot analīzi, viņš atļauj šai noteiktajai realitātei sevi ietekmēt. Lai mainītu kādu uzskatu, ir jāpieņem, ka tas ir iespējams, tad jāmaina emocijas līmenis ar pacilātām emocijām. Tad organisms pārkārtosies arī bioloģiskajā līmenī.

Šīs pārmaiņas nav iespējams veikt īsā laika periodā, tam ir vajadzīga mērķtiecība, pacietība un griba veikt izmaiņas savā dzīvē. Jo mūsu raksturs – tie ir mūsu ieradumi, kas veidojušies cauri dzīvju dzīvēm, un šajā dzīvē mēs esam atnākuši ar visu krāšņo buķeti.

Lai cilvēks izveseļotos, viņam ir vajadzīga enerģija, spēks. To dod meditācijas, kuru laikā notiek apzināta enerģijas uzkrāšana. Jo, atrodoties meditatīvā stāvoklī, cilvēks ir pilnībā atslābis, pievērsies sev un savam emocionālajam līmenim, savām sajūtām, par ko tika teikts iepriekš. Lai mainītu ieradumus, ir vajadzīga enerģija, balanss, ko spēj dot enerģētiskās garīgās prakses. Jo, kad cilvēks ir stresā (kas ir pie šādas diagnozes pilnīgi saprotami), nav spēka neko pasākt, lai kaut ko izmainītu. Prakses sniedz arī mieru, līdzsvaru, kas ir pamats, lai saprastu, ko darīt tālāk.

Un vēl ļoti svarīgi ir veltīt uzmanību savam fiziskajam ķermenim, kustēties, daudz staigāt svaigā gaisā, vingrot, jo ir ļoti svarīgi saglabāt muskuļu tonusu un locītavu saišu elastīgumu. Dzīvība ir kustība, nemitīgas pārmaiņas, un, lai kaut kas mainītos, ir nepieciešams elastīgums, ko arī simboliskā veidā nodrošina veselas locītavas.

Nobeigumā vēlos atgādināt – tā kā mēs dzīvojam 3D (trīsdimensionālā) sistēmā, trijos plānos – fiziskajā ķermenī, sajūtu un domu pasaulē -, un tas viss notiek vienlaicīgi, tad pārmaiņas ceļā uz atveseļošanos arī ir ieteicams veikt visos trijos plānos vienlaicīgi, jo, lai mainītu mūsu prāta programmas, kas ir šī visa augstāk teiktā pamatu pamats, prātam visu laiku ir vajadzīgi pierādījumi, kas uztur ticību, ka viss notiek, tādā veidā prātam ir vieglāk noticēt, ka izmaiņas tiešām notiek.

Nākamajā sarunu vakarā parunāsim vairāk tieši par mūsu ķermeni, kā pēc iespējas ilgāk saglabāt jaunību ķermenī. Ar speciālu svaru palīdzību noteiksim, vai mēs dzeram pietiekami daudz ūdens, vai mums ir pietiekama muskuļu un kaulu masa, kādi ir mūsu iekšējo un ārējo tauku parametri, vai tas ir atbilstoši, kā arī noskaidrosim, kā vislabāk palīdzēt mūsu ķermenim atgūt attiecīgo parametru vajadzīgo balansu, ja tas ir “sašķobījies”.

Uz tikšanos jau šo trešdien, 30. oktobrī!

 

Kā reaģēt tuviniekiem un citiem līdzcilvēkiem, ja ģimenes locekli vai kolēģi ir skārusi nopietna slimība

(Vakaru vadīja: Vineta Riekstiņa)

Labvakar! 

Šovakar mūsu sarunu vakara tēma nav no patīkamākajām un vienkāršākajām - kā runāt, reaģēt, ja kādu no tuviniekiem, kolēģiem vai līdzcilvēkiem ir skārusi nopietna diagnoze. Vēlos padalīties ar savu pieredzi, ar ko man bija jāsaskaras, kad divus ar pusi gadus atpakaļ man diagnosticēja krūts vēzi. Šodien es to visu varu atcerēties un pastāstīt bez emocijām, ar visdziļāko pateicību par veselības atgūšanu.

Tikai ar šodienas acīm, tīri analītiski atskatoties uz tā laika notikumiem, es saprotu, ka komunikācija par šo tēmu - gan ar mediķiem, gan tuviniekiem - varēja noritēt savādāk. Es neko nepārmetu mediķiem par medicīnisko profesionalitāti, diemžēl, valsts slimnīcās ārstiem ir tik liela pārslodze, ka šad tad tiek piemirsts, ka, ja ārstam kārtējā pacienta diagnoze ir viņu ikdiena, tad cilvēkam, ar kuru tas ir noticis, tādā brīdī pasaule uz mirkli sastingst, daudziem arī sabrūk, ja netiek atrasts spēks un iemesls, kāpēc celties un to būvēt no jauna. 

 

Visgrūtāk kaut ko tādu ir pateikt pašiem tuvākajiem cilvēkiem, jo tu saproti, ka viņiem tas būs ļoti sāpīgi. Un šādas situācijas neskar tikai mani, bet ir aktuālas daudziem jo daudziem. Izrādās, ka arī šeit var palīdzēt zināšanas, lietu kārtības un būtības izpratne. 

 

Meklējot atbildes uz jautājumiem, kā runāt par šādu smagu tēmu ar citiem, esmu sapratusi, ka vislielākā atbildības daļa par šodienas izveidojušos situāciju ir meklējama mūsdienu rietumu kultūrā, kur iztrūkst izpratnes par nāvi, bēdām un par sērošanu, jo šāda diagnoze  - pirmā reakcija - tās ir nāves bailes. Pie mums arī situācijā, kad kāds no tuviniekiem ir nomiris, nav pieņemts ar palicējiem runāt par sērošanu, notiek sava veida izlikšanās, ka nekas tāds jau nav noticis, parasti palicējs pēc pāris dienām atgriežas darbā, un lielākā daļa apkārtējo izliekas, ka nemana, ka varbūt ar kolēģi kaut kas tomēr īsti nav kārtībā, bet kā lai ar viņu par to runā? Ir gandrīz pavisam pazuduši rituāli un paražas, kas bēdīgo un sērojošo cilvēku atbalstīja, palīdzēja viņam izpaust savas sāpes un izdzīvot savas bēdas. Mēs neesam paraduši par šādām tēmām runāt, un tieši tāpēc šīs sarunas ir tik grūtas.

 

Ne velti šodien tik daudz tiek runāts par emocionālo inteliģenci (EQ). To varētu definēt kā spēju izprast savas sajūtas un emocijas, sajust un izprast apkārtējo emocijas un spēt adekvārti reaģēt. 

Mēs varam teikt, ka cilvēkam piemīt emocionālā inteliģence, ja viņš apzinās un arī izprot savas emocijas, ja viņam ir adekvāts pašvērtējums. Emocionāli inteliģentam cilvēkam piemīt mērķtiecīga paškontrole, iniciatīva, optimisms. Viņš izprot arī citu cilvēku emocijas (ir empātisks), prot uzturēt attiecības, risināt konfliktus, uzmundrināt un iedvesmot, darboties komandā, spēj izrādīt emocijas pareizajā vietā un laikā.

 

Kad cilvēku skar nopietna slimība, tā izraisa dziļu emocionālo krīzi, jo uz laiku vai neatgriezeniski tiek pārtraukta ierastā ikdiena, tās ir raizes par nākotni. Ja mums būtu izpratne par to, ar kādām norisēm un emociju gūzmu mums nāksies saskarties pēc diagnozes noteikšanas, tas atvieglotu izpratni par turpmākajiem notikumiem un reakcijām.

 

Zemāk ir redzams, kādam emocionālam norišu ciklam ir jāiziet cauri cilvēkam pēc X diagnozes saņemšanas. Un, izrādās, ka gandrīz tāpat jūtas arī cilvēka tuvinieks. Kaut ko līdzīgu piedzīvo arī, piemēram, darba kolēģi - atkarībā no tā, cik tuvas attiecības abiem ir bijušas iepriekš. 

 

DIAGNOZE

-

ŠOKS

-

REAKCIJAS

-

PĀRSTRĀDE

-

STABILITĀTES ATGŪŠANA

 

Pēc diagnozes uzzināšanas cilvēks piedzīvo šoku, kas var izpausties kā pilnīgs miers, raudāšana, neticība (tā darbojas vēlme sevi pasargāt), dusmas, izmisīgas domas.

 

Tad var sekot visdažādākās reakcijas - cilvēks vēlas vienkārši parunāties ar citiem, arī uzzināt citu pieredzi līdzīgā situācijā; lūgt un pieņemt palīdzību; cilvēks var gribēt atsākt ikdienas gaitas. Var sekot visdažādākās emocionālās izpausmes - vajag tām ļauties! Jāmācās atpazīt savas emocijas, jo var būt visdažādākās sajūtas ķermenī, kas var būt saistītas ar emocijām, piemēram, smaguma sajūta visā ķermenī var liecināt par depresiju; saspringti pleci var liecināt par bailēm un raizēm.  

 

Emocijas var izsaukt dažādi apstākļi, piemēram, pusdienas ar draugu var radīt pēkšņas garastāvokļa maiņas - skumjas. Emocijas var izraisīt dažādas domas, piemēram, “Kā es ar to tikšu galā?” - neskaidrība; “Varbūt es to visu pārdzīvošu?” - cerība. 

 

Pārstrādes procesā ieteicams:

• Pierakstīt savas domas (lai mainītu programmas, nepareizos uzstādījumus).

• Savākt visa veida informāciju - gan par atveseļošanos, gan par ārstniecības procesu un citām pieejamajām iespējām;

• “Es un mana krīze” - apzināt savas stiprās puses, uz ko balstīties, apzināt vājās puses - ko varētu mainīt.

 

Stabilitātes atgūšanas procesā jāsaprot, kā dzīvot tālāk - kāds būs mans jaunais “es” - ar jaunajiem uzstādījumiem un vērtībām. Ārstniecības laikā var būt notikušas izmaiņas ķermenī (piemēram, matu izkrišana ķīmijterapijas laikā; izmaiņas ķermenī pēc ķirurķiskas iejaukšanās).

 

Šādā sarežģītā dzīves situācijā ikvienam ir nepieciešams tuvinieku un līdzcilvēku atbalsts. Tas, ka otrs cilvēks mums atklāj savu iekšējo pasauli, ir liela dāvana. Jo nav daudz tādu, kam mēs to būtu gatavi darīt paši. Un, ja mēs godīgi sev pajautātu, kuri cilvēki mūsu dzīvē ir bijuši visnozīmīgākie, tad visbiežāk ne jau tie, kas mums ir devuši gudrus padomus un pateikuši priekšā risinājumus, bet gan tie, kas ir līdzdalījuši mūsu sāpes un iejūtīgā, delikātā veidā pieskārušies mūsu ievainojumiem. Tie ir draugi, kas bijuši kopā ar mums izmisuma un neskaidrības brīžos, kuri ir varējuši pieņemt mūsu nespēju, neziņu, bezpalīdzību.

 

Tādēļ komunikācijā vissvarīgākā ir klausīšanās, uzklausīšana, līdzpārdzīvošana. Daudzi no mums, pat uzmanīgi klausoties, to dara vērtējoši, paši bieži to neapzinoties. Savu “spriedumu” vismaz uz laiku vajadzētu atlikt. Par ko mēs domājam, kad otrs mums kaut ko stāsta? Bieži tikai par to, ko mēs viņam teiksim, kad viņš apklusīs. Pirmkārt, cilvēks ir jāuzklausa, pēc tam tikai jāatbild. Atstājiet telpu klusumam, nopūtām, arī asarām. Vislabāk būtu, ja savstarpējo komunikāciju veidotu atklātu, kur abas puses var skaidri izteikt savas sajūtas. 

 

Bieži vien saslimušais pats nezina, kā uzsākt sarunu. Var izmantot tamlīdzīgu frāzi kā “Iespējams, esi dzirdējis, ka man ir X slimība. Mēs par to varam runāt, es no sirds ceru, ka arī atklāti”. Kad saruna ir uzsākta, var pastāstīt par savām sajūtām, piemēram, ka augstu novērtē otra palīdzību, bet nevēlas izjust žēlumu un īpašu attieksmi pret sevi. Cilvēks var lūgt kādu konkrētu palīdzību. 

 

Sniedzot atbalstu tuviniekam, kas saslimis, būtu jāņem vērā, ka, lai pielāgotos jaunajai situācijai, ir vajadzīgs laiks. It sevišķi sākuma posmā saslimušais pats var nesaprast, kāda palīdzība viņam ir nepieciešama, tādēļ būtu labi aktivitāti izrādīt atbalstītājam pašam. Izvairīšanās uzvedība un saslimušā atstāšana vienatnē ir sliktāka, nekā neveikli formulēti centieni kādu mierināt. Labāk būtu izvairīties no aizbildnieciskas attieksmes, bet būt pieņemošam un dalīties raizēs. Ir ļoti svarīgi, lai arī atbalstītājam būtu iespēja izstāstīt kādam citam savas emocijas, jūtas un domas.

 

Mēs visi vēlamies būt patiesi pieņemti - jebkurā situācijā, jebkādā ķermeniskā veidolā. Mēs gribam mīlēt un būt mīlēti, būt vajadzīgi  - arī tik sarežģītā dzīves brīdī. Un, lai nu kā, nezaudēt cieņu savās un citu acīs.

 

Viena no divām cilvēku visvairāk transformējošām norisēm ir lielas ciešanas. Otra ir liela mīlestība. Nekas tā neliek aizdomāties par dzīvi un tās vērtībām kā nāves tēma. Divi lielie pasaules notikumi - dzīvības sākšanās un izbeigšanās. Ja cilvēks ir atveseļojies pēc nopietnas diagnozes pārslimošanas, cilvēka apziņā ir notikušas nopietnas izmaiņas, var teikt, ka tagad tas ir cits cilvēks.

 

Cilvēki padara sevi vājākus nekā patiesībā ir, ja vairās no domām un jūtām, kuras izsauc dzīvības un nāves tēma. Domu un jūtu kārtošana attiecībā uz šo tēmu palīdz visiem pilnvērtīgāk un bagātāk izdzīvot un izbaudīt konkrēto dzīves mirkli.

 

Nākamajā sarunu vakarā būs izveseļošanās pieredzes stāsts - emocijas, sajūtas, pārdomas, praktiskas lietas. Ja pat cālis spēj mainīt realitāti, ko pierāda zinātnisks eksperiments, tad ko spējam mēs, cilvēki, tikai jautājums ir par to, vai mēs šīs spējas izmantojam?

Uz tikšanos atkal trešdien, 23. oktobrī!

Praktiski padomi un piemēri sevis atveseļošanā

(Vakaru vadīja: Inguna Balgalve)

Sveiki!

Šī sarunu vakara tēma ir „Praktiski padomi veselības uzturēšanai”. Pirms ķeramies pie dažādu ieteikumu pierakstīšanas un apmaināmies ar savu pieredzi, sniegšu nelielu ieskatu, kā cilvēka organisms saistīts ar dabas ritmu. Pagājušajā sarunu vakarā runāju par japāņu pieredzi veselības uzturēšanā. Un pierādījums tam, ka ir vērts viņos ieklausīties, ir viņu dzīves ilgums. Turpmāk dotajos pulksteņa laikos var būt atšķirība ar citām līdzīgām sistēmām, piemēram, - ķīniešu medicīnā.

Japāņi atšķirībā no eiropiešiem uzskata, ka cilvēku ietekmē nevis četras, bet gan piecas stihijas: uguns, gaisa, zemes, ūdens un koka stihija. Ja par iepriekšējām ir vairāk vai mazāk priekšstats, tad koka stihija ne visiem ir saprotama. Kāpēc tieši koks un nekas cits? Japāņi koku saista ar dzīvības enerģijas plūsmu, ko mēs uzņemam elpojot. Viņi ir pārliecināti, ka tieši koki ir tie, kas ļauj uz šīs planētas dzīvot cilvēkiem. Ja izcirstu visus kokus, uz Zemes nebūtu iespējams dzīvot lielākajai daļai tās iemītnieku un, pirmkārt, jau cilvēkiem. Tāpēc japāņi koka stihiju sauc arī par CI (kī, čī) enerģiju. Un to, kā šī enerģija plūst pa cilvēka ķermeni, viņi ir iedalījuši 12 orgānu plūsmās, kur katram orgānam ir atvēlētas 2 stundas diennaktī un viens mēnesis saules gadā, ko mēs pazīstam kā zodiaka zīmi. Šajā laikā orgānos notiek reģenerēšanās un atjaunošanās procesi.

Un ieskatam maza tabuliņa:

Zodiaka zīme	Aktīvā darbība	Orgāni	Stresa veids	Stresa rezultātā rodas	Stress uzkrājas
Auns	04-06h	Plaušas	Psiholoģiskais	Skumjas	Miesā
Vērsis	06-08h	Resnā zarna	Emocionālais	Skumjas	Miesā
Dvīņi	08-10h	Kuņģis	Emocionālais	Raizes	Ādas virskārtā
Vēzis	10-12h	Liesa, Aizkuņģa dziedzeris	Psiholoģiskais	Raizes	Ādas virskārtā
Lauva	12-14h	Sirds	Psiholoģiskais	Pārcentība	Kaulos (t.sk.mugurkaulā)
Jaunava	14-16h	Tievā zarna	Emocionālais	Pārcentība	Kaulos (t.sk.mugurkaulā)
Svari	16-18h	Urīnpūslis	Emocionālais	Bailes	Muskuļos
Skorpions	18-20h	Nieres	Psiholoģiskais	Bailes	Muskuļos
Strēlnieks	20-22h	Diafragma	Psiholoģiskais	Principialitāte	Elpošanas ceļos
Mežāzis	22-24h	Perikards	Emocionālais	Principialitāte	Elpošanas ceļos
Ūdensvīrs	00-02h	Žultspūslis	Emocionālais	Dusmas	Asinsritē
Zivis	02-04h	Aknas, Vairogdziedzeris	Psiholoģiskais	Dusmas	Asinsritē

 

Šajā tabulā ailē „Zodiaka zīme” un „Aktīvā darbība” ir parādīts, kā viena Saules gada un vienas diennakts laikā enerģija veic vienu pilnu apli cilvēka organismā, attīrot to un apgādājot to ar dzīvības enerģiju.

Ailē „Orgāni” redzam, kādā secībā enerģija plūst no orgāna uz orgānu.

Ailē „Stresa veids” ir parādīts, kuras zodiaka zīmes pārstāvji kuram stresa veidam vairāk ir pakļauti. Vieni ir jūtīgāki uz psiholoģisko spiedienu, bet otri - uz emocionālo.

Ailē „Stresa rezultātā rodas” ir aprakstīts, uz kādām darbībām tiek novirzīts stress, kas ir uzkrājies organismā. Vieniem tās ir skumjas, sākas raudāšana, zūd ticība sev un citiem, citi atkal sāk raizēties, ko pārējie teiks, vai būs pietiekami labi. Lai kur tiktu novirzīts stress, tas cilvēku padara nespējīgu domāt, adekvāti novērtēt situāciju un rīkoties.

Ailē „Stress uzkrājas” parādītas ķermeņa daļas, kur enerģija sāk iestrēgt, un līdz ar to vispirms parādās diskomforts, tad sāpes un visbeidzot saslimšana. Stress izraisa muskuļu sasprindzināšanu. Savukārt ilgstoša muskuļu sasprindzināšana sāk nosprostot to, kam organismā ir jāplūst, tas savukārt paātrina kaitīgo vielu un sāļu uzkrāšanos.

Lai uzturētu labu veselību, ir jārūpējas par to, lai atpūtas brīžos muskuļi pietiekami atslābtu. Ja runā par miegu, tad svarīgi ir, lai miegā organisms ir atlabinājies, jo pretējā gadījumā to par veselīgu miegu nevarēs nosaukt. Ne jau no nogulēto stundu skaita ir atkarīgs, vai cilvēks paspēja atpūsties vai nē, bet gan no tā, cik relaksētā veidā viņš šīs stundas gulēja. Paskatieties uz maziem bērniem, kā viņi guļ, un salīdziniet sevi ar viņiem.

Nākamo trešdien, 16.oktobrī, runāsim par to, kā mājiniekiem un līdzcilvēkiem reaģēt un izturēties, ja uzzina, ka cilvēkam diagnosticēta kāda smaga slimība, kura var beigties ar nāves iestāšanos.

Veselība no dažādiem rakursiem

(Vakaru vadīja: Inguna Balgalve)

Sveicināti oktobrī! Rudens daudziem asociējas ar krāsainām lapām, tumšiem lietus mākoņiem un drēgnumu. Tāpēc šovakar parunāsim par to, kā saglabāt patīkamas sajūtas arī rudenī. Ja cilvēks jūtas labi un ir apmierināts ar savu dzīvi, tad nav nozīmes, kādi ir laika apstākļi. Laba pašsajūta ir veselības pamats. Pareizs uzturs, fiziskās aktivitātes, veselīgs miegs un citi pasākumi veselības uzturēšanai ir tikai instrumenti, ko izmantojam, rūpējoties par savu veselību. Šovakar mēģināsim atrast kopsaucēju tam, kas tad ir laba veselība un kurā brīdī sākas saslimšana.

L(lektors): Tātad, kas pēc jūsu domām ir laba veselība?

K(klausītājs): Laba veselība ir tad, kad nekas nesāp. Labi jūties. Vari darīt, ko gribi, un nav jādomā par to, ko tu vari vai nevari izdarīt. Tad, kad tevī ir harmonija. Iekšējs miers. Līdzsvars starp to, ko tu gribi un vari.

L: Piekrītu iepriekš teiktajam, ka kopumā laba veselība ir spēja labi justies. Tas sasaucas arī ar iepriekšējā sarunu vakaru tēmu, ar to, kas ir komforta zona. Tātad varam teikt, ka katra cilvēka spēja labi justies nosaka viņa komforta zonu un ir arī priekšnosacījums labai veselībai.

L: Man skolotāji ir teikuši, ja es gribu kaut ko iemācīties, lai atrodu atdarināšanas vērtu cilvēku, kurš šajā jomā ir pieredzējis un ar labu slavu. Gatavojoties runāt par veselību, domāju, kur meklēt šo atdarināšanas piemēru. Izvēlējos Japāņu pieredzi, jo viņi ir vieni no ilgdzīvojošajām tautām.

Japāņi uzskata, ka labas veselības un ilgdzīvošanas pamatā ir filozofija par to, kādu tu redzi dzīvi un jēgu savai dzīvei. Tas ir kā ceļa rādītājs, kurā virzienā tu dosies. Attiecīgi izvēlētajam virzienam arī veidosi paradumus un uzkrāsi zināšanas. Kā viņi paši saka, ja tu zini kurp un pēc kā dodies, tad tevī nav vietas satraukumam, jo, pirms došanās ceļā, tu jau tam esi sagatavojies. Es to varētu salīdzināt ar mūsu psiholoģisko stāvokli.

Otrā viņu mācība ir – jebkurā situācijā saglabā mieru un vēro, kas notiek apkārt. Ja cilvēks ļaujas emocijām, viņam ir viegli novirzīties no mērķa, uz kuru viņš devās. Tas nenozīmē, ka cilvēkam nedrīkst būt emocijas, tas nozīmē, ka satraukumā (vienalga vai to izraisīja pozitīvi notikumi vai negatīvi) ir grūti pieņemt saprātīgu lēmumu. Mēs taču paši sakām, ka žogam, ko prāts uzceļ, emocijas kāpj pāri. Tātad svarīgi ir atrast zelta vidusceļu un nekrist galējībās. Tātad varam teikt, ka ne mazāk svarīga kā psiholoģiskā stabilitāte ir arī emocionālā stabilitāte.

Un, visbeidzot, Japāņi uzskata, ka cilvēka ķermenis ir tikai ekrāns, uz kura parādās tās lietas, ar kurām cilvēks psiholoģiski vai emocionāli nespēj tikt galā. Katram orgānam un ķermeņa daļai atbilst kāda no dzīves sfērām. Viņu veselības filozofijas pamatā ir ķermeņa spēja sasprindzināties un atslābināties, tas pats princips, kas ieelpai un izelpai. Visam ir jābūt ritmiski un līdzsvarā. Ja cilvēks jūtas labi, viņš atslābinās, ja slikti vai uz kaut ko koncentrējas – sasprindzinās. Lai pasargātu sevi no sāpēm, cilvēks arī sasprindzinās. Sāpes rāda, ka kaut ko darām nepareizi, un tā rezultātā sev nodarām pāri. Tad, kad mums ir labi gan psiholoģiski, gan emocionāli, tad arī fiziskā līmenī jūtamies labi, jo esam atslābinājušies, un organisms var veikt pašattīrīšanos un pašatveseļošanos. Ja cilvēks ilgstoši ir sasprindzis, tad arī muskuļi savelkas ciešāk un palēnām sāk nosprostot asinsriti, limfas kanālus, nervu kanālus, veicina šlakvielu, tauku un sāļu uzkrāšanos, un lēnām sāk stumdīt arī kaulus. Mūsu ķermenī parādās sāpes, brīdinot, ka ar veselību, kaut kas nav kārtībā un ir laiks doties pie ārsta pēc palīdzības.

K: Tāpēc jau saka, ka slimība vispirms rodas galvā un tikai tad ķermenī.

K: Es saprotu, ka psiholoģiski var būt pārslodze, kas noved pie stresa un saslimšanas, tāpat arī ilgstošs emocionāls stress, bet man īsti nav skaidra tā doma par dzīves filozofiju. Kā tas ietekmē veselību.

L: Ja mēs bērnībā vai jaunībā sapņojām ar vaļējām acīm un teicām, ka man reiz būs..., mūs pieaugušie parasti norāja, lai beidzam filozofēt un darām kaut ko praktisku un lietderīgu. Tāpēc mums šis termins Filozofija asociējas ar kaut ko nereālu, nesasniedzamu. Patiesībā mēs katru dienu sākam ar filozofēšanu, jo, pamostoties no rīta, mēs uzreiz neķeramies klāt pie darbošanās, bet vispirms izdomājam, kā sāksim dienu, tad - ko vilksim mugurā, ko un kad ēdīsim -, un tikai tad soli pa solim darām to, ko pirms tam izdomājām. Arī iepērkoties mēs taču neņemam pirmo preci, ko ieraugām, tad uzreiz maksājam par to, un tikai tad sākam domāt, ko ar to iesākt.

K: Ir redzēti arī tādi gadījumiJ

L: Protams, ir arī izņēmumi. Tomēr vairākums vispirms apspriežas ar „gudru cilvēku”, tas ir – ar sevi. Domās mēs cenšamies saprast, vai tas, ko gribam, mums ir vajadzīgs (iepriekš runājām par izdevīgumu), tad ņemam palīgā sajūtas, kuras palīdz izdarīt izvēli un pieņemt lēmumu, un tikai pēc tam seko rīcība, vai nu izvēlēto preci ieliekam pirkumu groziņā, vai dodamies tālāk izvēlēties kaut ko citu. Dzīves filozofija nozīmē prasmi redzēt sevi, dzīvojot dzīvi soli pa solim: ko gribam sasniegt jaunībā, ko gribēsim savos spēka gados, kā veidosim savu dzīvi brieduma gados un kādas veidosim vecumdienas.

K: Bet dzīve jau tik un tā ievieš savas korekcijas.

L: Tā ir. Tomēr dzīve nenosaka tavas prioritātes, tās nosaki tu pati. Lai kādi būt apstākļi, vienalga tu mēģināsi saglabāt savas prioritātes. Vienam prioritāte ir ģimene, un viņš jebkuros apstākļos gādās, lai tā būtu kopā un viens otru atbalstīs. Citam varbūt prioritāte būs nauda, un viņš arī jebkurā situācijā atradīs iespēju nopelnīt. Vēl kādam prioritāte būs slava vai amats. Tā jau ir tā dzīves filozofija, kas ir katra prioritātes dzīvē.

K: Tu jau vari gribēt daudz ko, bet bieži vien jāupurē savas vajadzības kopīgiem mērķiem vai ģimenes dēļ.

L: Ir atšķirība, vai tu upurē savus sapņus un mērķus, vai saglabā tos, tikai apzinies, ka uz kādu brīdi būs jāpielāgojas citiem apstākļiem, bet tas nav iemesls, lai atteiktos.

Ja atteiksies, tu jutīsies slikti, un organisms to uztvers kā stresu, līdz ar to sāksies saslimšana. Ja pielāgosies, iespējams, atklāsi sevī jaunus talantus un spēku, tas radīs prieku, un organisms būs tikpat stiprs, cik tu savā ticībā.

K: Nav viegli pieņemt savus lēmumus, ja visu dzīvi esi klausījies, kā tev jāklausa citi, kas vecāki, gudrāki un pieredzējušāki.

L: Piekrītu, ka tas nav viegli, bet nekad nav par vēlu, lai sāktu kaut vai pamēģināt. Vismaz uz sarunu vakaru redzu, ka esat atnākuši pēc pašu gribas. Cik vēl ir tādas lietas, kuras jūs darāt pēc pašu gribas. Jo vairāk spēsiet ieraudzīt, jo labāka ir jūsu veselība.

Kas ir dzīves filozofija? Ne strādāt, ne mācīties, ne būt bagātam un arī ne laimīgam. Dzīves filozofija ir gūt prieku no tā, ko darām, tas ietver arī mācīšanos un tos brīžus, kad kaut kas nesanāk. Tikai vieni gūst prieku no ēdiena, citi no alkohola lietošanas, vēl daži krājot naudu, citi rod prieku ģimenē, ceļošanā, kalpošanā utt. Cik cilvēku, tik prioritāšu, vieniem sīkākas, ikdienišķākas, citiem lielākas, patriotiskākas.

K: Kad mēs to iemācīsimies?

L: Tad, kad sapratīsim, ka cilvēks nav domāts otra cilvēka ērtumam, bet gan kopīgai sadarbībai, kopīgu mērķu sasniegšanai.

K: Ja runā par veselību, tad šobrīd izskatās, ka medicīna ir bizness, kur var pelnīt naudu uz slimu cilvēku rēķina, tāpēc diez vai par kaut kādu psiholoģisko un emocionālo veselību kāds runās, un kur vēl par kaut kādu dzīves filozofiju vai prioritātēm.

L: Šodien mēs par to runājām, un nu jau arvien vairāk par šo tēmu runā arī dažādi citi speciālisti. Jautājums ir par to, cik cilvēki paši ir gatavi kaut ko mainīt savā dzīvē. Vieglāk taču ir iedzert tableti, pakritizēt vai paslavēt ārstu.

L: Par to, kā mēs varam palīdzēt sev paši ar praktiskiem piemēriem un vingrinājumiem, runāsim jau trešdien, 9. novembrī.

Kas ir komforta zona attiecībās?

(Vakaru vadīja: Inguna Balgalve)

Sveiki!

Šodien diskutēsim par to, kas tad ir komforta zona attiecībās. Iesākumā noskaidrosim, ko tad mēs uzskatām par komforta zonu. Lai vieglāk noformulēt, sāksim ar to, ka cilvēks vienlaicīgi spēj rīkoties, just un domāt. Līdz ar to tas, kas saistās ar izpratni par komforta zonu attiecībās, vienlaicīgi asociējas arī ar psiholoģisko, emocionālo un fizisko komfortu. Tā kā mums saprotamāka ir materiālā jeb fiziskā pasaule, tad noskaidrosim, kas veido komforta zonu fiziskajā līmenī.

K(klausītājs): Pašam sava māja vai dzīvoklis. Sava nauda, mašīna. Iespēja darīt to, kas patīk.

L(lektors): Kurā brīdī šī komforta zona pārstāj būt par komforta zonu?

K: Ja kaut kas no nosauktā trūkst. Ja kāds mani ierobežo. Ja piespiež darīt to, kas man nepatīk.

L: Pie jūsu nosauktā varu piebilst, ja cilvēks grib vairāk, nekā patiesībā spēj tikt ar to galā, tad tas arī ierobežo komforta zonu. Tagad parunāsim, kas notiek, ja satiekas divi vai vairāki cilvēki un katram no viņiem ir šādas vēlmes. Kā veidot šo komforta zonu, lai katrs būtu apmierināts?

K: Vai vispār tas ir iespējams?

L: Viegli tas nav, bet iespējams tas ir. Atcerēsimies, ka iepriekšējās reizēs runājām par to, ka attiecības - tas ir savstarpējs izdevīgums. Manuprāt, vispirms jānoskaidro, kāds ir kopīgais izdevīgums, tad jānosaka prioritātes, un pēc tam jāizvērtē katram savs izdevīgums. Izejot no iepriekš minētā, tad arī tiek veidota kopīgā komforta zona pēc reālām iespējām.

L: Tagad parunāsim par emocionālo komforta zonu. Kas, jūsuprāt, ir emocionālā komforta zona?

K: Iespēja justies droši. Patīkama vide un sabiedrība. Iespēja labi un garšīgi paēst. Laba veselība. Iespēja darīt to, kas sagādā prieku. Ģimene, kas tevi gaida un par tevi priecājas. Draugi. Domubiedri.

L: No teiktā varam secināt, ka emocionālā komforta zona ir sajūta, ka varam justies droši, brīvi, radoši un priecīgi. Un kā veidot emocionālo komforta zonu starp cilvēkiem? Ne vienmēr tas, kas patīk man, patīk arī citiem un otrādi. Piemēram – mūzika.

K: Tagad mūziku, lekcijas un dažādus raidījumus var klausīties ar austiņām. Domāju, ka tā nav problēma.

L: Tā ir. Bet ja es gribu iet uz koncertu vai noskatīties filmu kinozālē?

K: Mēs jau varam ar otru vienoties, ka vienreiz apmeklēsim to, kas man patīk, pēc tam to, kas viņam. Galvenais jau ir gūt prieku no kopā pavadītā laika.

L: Lai starp cilvēkiem veidotos abiem patīkama sajūtu komforta zona, svarīgākais ir sarunāties un noskaidrot neskaidros jautājumus. Manuprāt, ja cilvēkam ir svarīgs arī otrs cilvēks, viņi atradīs kopīgu risinājumu.

L: Un kas tad ir psiholoģiskā komforta zona? Ja emocionālo stāvokli mēs vēl izpaužam, izrādot savas emocijas, tad par to, kas notiek cilvēka prātā, ir grūti spriest.

K: Tas, ka es varu brīvi teikt to, ko es domāju. Man nav jākaunas par savām domām vai to, ko pateicu. Tas, kā cilvēks pats sevi vērtē, pašcieņa. Man nav jākaunas par to, kas es esmu, kāda ir mana tautība vai sociālais stāvoklis.

L: Šeit būs grūtāk novilkt robežas, jo mūsu izpratni par pasauli un vērtībām veido daudz un dažādi faktori. Es sliecos piekrist, ka psiholoģiskā komforta zona vairāk saistās ar to, cik cilvēks sevi ciena un spēj pielāgoties konkrētajai situācijai.

K: Vai vienmēr ir jāpielāgojas citiem?

L: Sakot - pielāgoties situācijai, es domāju - spēju novērtēt situāciju un adekvāti rīkoties. Tas, ka cilvēks prot lamuvārdus, tas nenozīmē, ka tie jālieto pie pirmās izdevības, bet dzīvē var būt situācija, ka tā ir vienīgā valodas forma, ko otrs saprot.

K: Kā ir ar teicienu: „Gudrākais paklusē”?

L: Ir arī teiciens – klusēšana, piekrišana. Ja saliekam abus šos teicienus kopā, sanāk, ka klusējot mēs radām otram iespaidu, ka viņam ir taisnība un mēs viņam piekrītam. Šeit neiet runa par to, kurš gudrāks vai dumjāks, jo to tāpat nevar salīdzināt. Runa ir par to, ka, ja tu nepiekrīti otra teiktajam, tev ir tiesības izteikt savu viedokli. Ne vienmēr ir jānonāk pie viena kopīga viedokļa, ir reizes, kad katrs var palikt arī pie sava viedokļa, gan jau laiks un rezultāts parādīs, kuram konkrētajā situācijā bija taisnība.

L: Atgriezīsimies pie šī vakara tēmas un mēģināsim sev noformulēt, kas tad ir komforta zona un kas to nosaka.

K: Pēc manām domām, komforta zona ir tās manis pašas noteiktās robežas, kuras es nosaku citiem, lai viņi tās respektētu un ievērotu. To var saukt arī par pašcieņu pret sevi. Šīs robežas man ļauj labi justies kopīgajā pasaulē. Ja veidojas attiecības ar apkārtējiem, tad es arī cenšos respektēt viņu noteiktās robežas, tā izrādot cieņu pret viņiem. Noteiktās robežas jau arī var mainīt. Sākumā es cilvēku nepazīstu un nosaku šīs robežas tā, lai viņš par mani neuzzina vairāk, kā es to gribu. Ja ar laiku es viņam sāku uzticēties, tad arī robežas samazinu un pielaižu jau sev tuvāk.

L: Varu piekrist teiktajam par komforta zonas robežām. Bet kas tad nosaka šīs robežas – ķermenis, sajūtas vai prāts.

K: Lielāko daļu jau laikam tomēr nosaka prāts. Ķermenis var pārvietot to, kas viņam ir pa spēkam. Tā kā ķermenis laikam nebūs tas, kas nosaka robežas.

L: Ķermeņa darbību vada sajūtas, jo tā mēs varam noteikt vai tas mums ir pa spēkam vai nē. Ja ķermenis nenosaka komforta zonas robežas, tad kas to nosaka?

K: Ja ar ķermeni nevar noteikt robežas, tad ar prātu diez vai mēs to spējam. Visi zinām, ka mūrim, ko prāts uzbūvē, jūtas kāpj pāri. Tad jau sanāk, ka komforta zonas robežas nosaka sajūtas.

L: Kopīgiem spēkiem esam nonākuši pie secinājuma, ka robežas mūsu dzīvē nosaka nevis ķermenis vai prāts, bet tieši sajūtas. Tāpēc ir svarīgi runāt par to, kas mums patīk vai nepatīk, kā mēs domājam. Jebkuru attiecību pamatā ir spēja izrunāties, atklāt savas domas, sajūtas. Mēs visi neesam telepāti un titri pa pieri arī neslīd, tā kā citi nevar zināt, kas mūsos notiek, ja mēs viņiem to paši nepasakām. Jāatceras, ka saruna starp diviem cilvēkiem ir dialogs, nevis monologs. Tikpat svarīgi, kā pastāstīt otram par to, kā tu jūties, ir arī prasme uzklausīt otru, kad viņš runā, un nejaukties pa vidu ar padomiem, pirms neesi visu noklausījies. Strīdi rodas no tā, ka savlaicīgi nepasakām savu viedokli un vēlāk kliedzam uz otru, pat viņā neklausoties. Neprasme sarunāties, vienam otrā ieklausoties, šobrīd mūsu sabiedrībā jau ir kļuvusi par nopietnu problēmu. Sarunāties nebūt nenozīmē bārstīties ar pārmetumiem otra virzienā. Sarunāties nozīmē otram pastāstīt par to, kā es jūtos un kā es domāju, lai viņam ir vieglāk mani izprast.

Oktobris klāt ar pasakainām krāsām un rudenim raksturīgo smaržu. Laiks parunāt par veselību. Tāpēc oktobri veltīsim sarunām par vienu no patīkamākajām sajūtām – labu veselību, kā to saglabāt arī gada vēsajā laikā.

Uz tikšanos 2.oktobrī!

 

Paziņas, draugi, pāris, ģimene - kāda ir atšķirība?

(Vakaru vadīja: Inguna Balgalve)

Sveiki!

Ir aizritējusi nedēļa un klāt sarunu vakars. Šovakar parunāsim par to, ko nozīmē būt paziņām, draugiem, pārim un ģimenei. Kā jau iepriekšējā sarunu vakarā runājām - attiecības veidojas uz savstarpēja izdevīguma pamata. Ja izdevīgums ir vienpusējs, attiecības beigsies gana ātri.

Atgriežoties pie tā, ka dabā viss ir sabalansēts un līdzsvarā, tad mēģināsim to vispirms izprast ar simbolu palīdzību. Attiecības ir mijiedarbība starp diviem vai vairākiem cilvēkiem, starp kuriem pastāv došanas - ņemšanas princips. Katrs vēlas otram kaut ko no sevis dot un, tai pat laikā, - arī saņemt pretī. Nav būtiski, vai tas notiek materiālajā plānā, sajūtu līmenī vai psiholoģiski - kā atbalsts.

Mēs šo došanas – ņemšanas principu aplūkosim ar Iņ (sievišķās) un Jan (vīrišķās) enerģijas mijiedarbību.

Varam teikt arī, ka Jan simbolizē Kosmosa spēku, no kā mēs saņemam informāciju, bet Iņ simbolizē Zemes spēku, kas ir vajadzīgs, lai ideja pārtaptu par redzamu lietu materiālajā pasaulē.

Kā redzat – ikviens veselums sevī ietver abus šos plūsmas virzienus, tas nozīmē, ka ikvienā cilvēkā ir abi enerģijas veidi – spēja ieelpot un izelpot, kā arī – dot un saņemt. Mēs savā pasaulē viens otru salīdzinām pēc tā, ko redzam, tāpēc sakām, ka vīrieši pārstāv Jan principu, bet sievietes – Iņ principu. Tomēr tas ir kļūdīgs uzskats, jo arī visam, kas ir materiālājā pasaulē, ir ārējā – redzamā puse, un vienlaikus iekšējā – neredzamā puse. Tāpēc vīriešiem redzamās īpašības ir  spēks, spēja fiziski strādāt, arī riskēt un demonstrēt savu varēšanu, it īpaši, ja ir skatītāji, kam to demonstrēt, turpretī viņu neredzamā daļa ir vēlme pēc maiguma, uzmanības, mīlestības un rūpēm par viņiem. Savukārt sievietes dēvē par maigām, emocionālām, tādām, kas pārāk daudz rūpējas par citiem, bet sievietē ir apslēpts spēks izturēt dažādus dzīves pārbaudījumus, iznēsāt un dzemdēt bērnus, milzīga pacietība dienu no dienas veikt ikdienas sīkos darbus, kurus pat vairums neredz un nenovērtē, un pie tā visa vēl strādāt algotu darbu. Kā redzam, vīriešiem ir vajadzīgas sievietes, un sievietēm – vīrieši. Tāpēc ezotērika māca, ka partneris ir mūsu iekšējās (citu acīm neredzamās) pasaules atspoguļojums.

Tagad mēģināsim, izmantojot šos simbolus, attēlot, kā izskatās dažādas partnerattiecības.

L: Kas, jūsuprāt, ir draugi? Ar ko viņi atšķiras no paziņām.

K: Draugi ir tie, ar kuriem kopā ir patīkami pavadīt brīvo laiku. Cilvēki, kuri priecājas tevi satikt. Draugiem var izkratīt sirdi, un viņi tev nemācīs, kā dzīvot. Cilvēki, ar kuriem ir kopīgas intereses. Draugi ir tie, kas tevi neizvēlas pēc materiālā statusa vai ieņemamā stāvokļa sabiedrībā.

L: Bet, ja nu tomēr ir tādi draugi, kuri uztur draudzīgas attiecības, jo tu viņiem esi ērts.

K: Tad tie nav draugi, bet tikai paziņas. Ar laiku var nebūt arī paziņas, bet kļūt par svešiniekiem.

L: Vai piekritīsiet, ja teikšu, ka draugi ir tie cilvēki, kurus mēs pielaižam tuvāk sev, saviem sapņiem, idejām. Uzticamies viņiem un zinām, ka viņi nāks mums palīgā grūtā brīdī un mēs arī viņus nepametīsim nelaimē.

L: Ar to, kas ir paziņas un draugi, tā kā būtu tikuši skaidrībā, tagad jautājums: kas tad ir pāris?

K: Tad, kad divi cilvēki nolemj veidot attiecības, atbalstīt viens otru, dalīties ar to, kas viņiem ir, un atteikties no tuvām attiecībām ar citiem. Divi cilvēki dzīvo kopā, rūpējas viens par otru, mīl viens otru.

L: Ar ko tad draugi atšķiras no pāra attiecībām?

K: Ar draugiem mēs tiekamies brīvajā laikā, bet, ja ir pāris, tad cenšas visu darīt kopā. Pāris ir tā kā ģimene, jo viņiem var būt kopīgi nākotnes plāni, atbildība vienam par otru.

L: Vai pāri var pielīdzināt ģimenei?

K: Jā! Nē! Kāpēc gan ne? Mūsdienās daudzi dzīvo kopā un audzina bērnus.

L: Jā, es zinu, ka daudzi tā dara. Tomēr jautājums ir par to, vai pāris ir tas pats, kas ģimene? Kā tas izskatās no enerģijas saderības principa?

K: Grūti pateikt. It kā nekā nepareiza jau tur nav.

L: Agrāk, kad divi cilvēki nolēma veidot ģimeni, pirms tam viņiem bija jāsaderinās. Tas nozīmēja, ka viņi vēl ir brīvi cilvēki, bet domā veidot ģimeni, un tas bija kā ziņa citiem, ka tomēr viņi vairs nav citiem pieejami kā brīvi cilvēki. Saderināšanās laikā bija iespēja vienam otru tuvāk iepazīt un pieņemt galējo lēmumu - vai laulāties, vai arī turpināt meklēt savu vienīgo izredzēto. Tāpēc par pāra attiecībām var uzskatīt attiecības, kurās divi cilvēki vēl domā, vai šis būs īstais partneris visai dzīvei vai nē. Pāra attiecības vēl nav ģimene.

K: Bet laulībā arī visādi mēdz notikt, un tad, lai izšķirtos, nemaz nav tik viegli.

L: Tagad aplūkosim, kā enerģētiski izskatās ģimene, un mēģināsim atbildēt uz šiem jautājumiem.

L: Šādā savienībā dzimušie bērni būs vai nu viena vai otra dzimuma brīvās pusītes, kas pieaugot meklēs savas otrās pusītes un atkal turpināsies savos bērnos. Tā veidojas dzimtas koks. Pāra attiecībās bez laulībām bērns enerģētiski ir saistīts tikai ar vienu brīvo elementu, un tā ir mātes enerģija.  Par to, kādas tam ir sekas, un vai labāk ir būt pārim vai ģimenei - atstāšu jūsu pašu ziņā.

L: Par to, ko nozīmē komforta zona attiecībās starp diviem un vairākiem cilvēkiem šodienas pieminētajos attiecību modeļos, runāsim jau nākamajā trešdienā.

Ko nozīmē būt attiecībās?

(Vakaru vadīja: Inguna Balgalve)

Īss ieskats sarunu vakara tēmā.

Šeit nebūs saruna par to, ko piedāvā psihologi vai kāda no ezotērikas skolām. Parunāsim par tiem likumiem, kas valda dabā un vienlīdz attiecas uz mums cilvēkiem, jo esam šīs pašas dabas sastāvdaļa.

Visus procesus uz Zemes regulē Saules un Zemes pavadoņa Mēness mijiedarbība. Zeme nosaka formu jeb piešķir ķermeni, Mēness ietekmē uz Zemes esošo ūdeni, radot paisumu un bēgumu, tādējādi uzturot saraušanās un izplešanās principu. Savukārt Saule nosaka viena cikla sākumu un beigas: no brīža, kad redzam sauli austam pie horizonta, līdz tādam pašam nākamajam brīdim ir viena diennakts, no brīža, kad redzam Sauli austam konkrētā zodiaka zvaigznājā, līdz nākamajam šādam brīdim - ir viens gads. Ja kaut viens no šiem trim elementiem mainītu savu dabu, izmainītos viss, ko esam pieraduši saukt par dzīvi uz Zemes.

Jau sen cilvēki šo triju kosmosa ķermeņu mijiedarbības principu ir ieraudzījuši arī pašā cilvēkā. Cilvēkam ir ķermenis (simboliski no Zemes), spēja just un izpaust emocijas (simboliski no Mēness) un spēja domāt (simboliski no Saules). Tā kā dzīvību uz Zemes nodrošina Saules un Mēness mijiedarbība, tad mēs, cilvēki, sakām, ka dzīvību cilvēka ķermenim piešķir Gars un Dvēsele, vai kā to vēl mēdzam saukt - Dievs.

L (lektors): Tā kā mūsu tēma ir: ko nozīmē būt attiecībās, tad rodas jautājums, kas tad ir attiecības?

K (klausītājs): Attiecības ir mijiedarbība.

L: Ar ko?

K: Ar otru cilvēku. Ar vecākiem. Ar apkārtējo vidi. Ar dzīvi. Ar sevi.

L: Kas pēc jūsu domām ir pats pirmais, ar ko sākas attiecības?

K: Laikam jau pašam ar sevi.

L: Kā tas ir – pašam ar sevi? Ar ko tad mums sevī ir jāveido šīs attiecības?

K: Ar to, ko jūtam. Ar to, ko gribam. Ar to, cik godīgi esam paši pret sevi. Ar to, kā uzvedamies.

L: Lai vieglāk mums pašiem būtu saprast, par ko ir runa, vienosimies, ka mūsu ķermenis atspoguļo uzvedību un rīcību, Dvēseles ķermenis - mūsu sapņus, vēlmes un izdarīto izvēli, bet Gara ķermenis - mūsu domas. Tas ir tas pats, ko reliģijā sauc: Dievs - Tēvs, Dievs – Dēls un Svētais gars, bet ezotērikā par harmoniju jeb līdzsvaru starp vārdiem, sajūtām un darbiem.

Tātad mūsu gadījumā tas ir rīkoties tā, lai rīcībai vai tam, ko sakām nav pretruna ne ar mūsu domām, ne sajūtām.

K: Vai tas vispār ir iespējams?

L: Domāju, ka ir, tikai tas ir jāmācās. Mūsu skolu programmas ir izveidotas tā, lai cilvēks nākotnē būtu derīgs darba tirgum, bet tas, ko nozīmē dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, šajās programmās nav paredzēts.

Tā kā dabā viss ir izveidots uz atdarināšanas principa, tas ir, ka nākamais izmanto iepriekšējo (tas, kas ir pirms viņa) kā atdarināšanas paraugu. Pat tad, ja apstākļi ir citi, sākumā viņš seko iepriekšējam, un tad pamazām mainās ārējo apstākļu ietekmē. Ja nozāģē koku, tā vietā turpina augt tā paša koka atvases, nevis citas sugas koks. Tāpēc cilvēki arī mācās, atdarinot tos, ar kuriem visbiežāk ir saskarsmē vai redz. Mācīšanās notiek caur sajūtām, tāpēc mēs nespējam atcerēties visu dzirdēto.

L: Un atgriežoties pie tēmas, ko nozīmē būt attiecībās, ir vēl viens jautājums: kas ir attiecību pamatā?

K: Prieks. Kāds materiāls vai emocionāls ieguvums. Atbalsts. Nav vientulības sajūtas. Tu esi kādam vajadzīgs. Ir kāds, par ko rūpēties.

L: Kā visu pieminēto, mēs varam nosaukt vienkāršāk un vienā vārdā? Izdevīgums. Attiecību pamatā ir izdevīgums. Viss ir gaužām vienkārši: ir izdevīgums - ir attiecības, beidzas izdevīgums – beidzas attiecības. Izdevīgums var būt gan materiāls, gan emocionāls, gan psiholoģisks.

K: Vai tiešām tas tā ir vienmēr?

L: Jā, tas tā ir vienmēr. Kāpēc pie ūdens vienmēr ir zaļāka zāle, kuplāki koki, skaistāki ziedi, daudz dzīvnieku. Tāpēc, ka viņi viens otru izmanto, lai varētu dzīvot un turpināties vairākās paaudzēs. Kas notiks, ja upē pēkšņi izzudīs ūdens? Izmainīsies augu un dzīvnieku valsts. Iespējams, ka daudz kas aizies arī bojā. Dabā pastāv došanas ņemšanas princips – tā dod to, ko tev vajag, lai dzīvotu, un paņem sev to, kas vajadzīgs, lai arī viņa dzīvotu. Šeit nerunāju par cilvēkiem, jo lielākā daļa ir aizmirsusi, ka arī viņi ir dabas sastāvdaļa un uz viņiem arī attiecas šie paši likumi. Par to, kādas ir sekas, ja cilvēks aizmirst, kas viņš ir un kādiem likumiem pakļaujas, parunāsim citā sarunu vakarā.

L: Tātad – esam noskaidrojuši, ka jebkuru attiecību pamatā ir izdevīgums. Sākumā nonācām pie atziņas, ka attiecības vispirms sākas jau pašam ar sevi. Kā to saprast – man ir labas vai sliktas attiecības pašam ar sevi.

K: Būt godīgam pret sevi. Nemelot sev. Darīt tā, kā es jūtos vislabāk. Teikt to, ko domāju. Būt pašam.

L: Varbūt noskaidrosim, kas tad mūsos ir tas, kas veido šīs attiecības ar sevi: domas, sajūtas vai ķermenis? Ir skaidrs, ka visas trīs nosauktās lietas ir vienādi svarīgas. Tā kā mēs cilvēki viens otru vērtējam un izvēlamies pēc ārējā izskata, tad šobrīd pieņemsim, ka ķermenis ir tas, kas veido attiecības. Ķermenis atbild par rīcību, ko apkārtējie vērtē kā uzvedību. Tātad kā mūsu uzvedību ietekmē domāšana?

K: Mēs varam domāt pozitīvas domas, un mēģināt apkārt ieraudzīt to labo, jaunas iespējas. Var arī darīt otrādi – meklēt tikai slikto un kļūdas.

L: Var abējādi. Ja atceramies, ka attiecību pamatā ir izdevīgums, tad kurš variants mums ir izdevīgāks? Lai cilvēka domāšana būtu elastīga un radoša, ir jāattīsta tā sauktā tēlainā domāšana, un to, savukārt, var attīstīt lasot (uzsvars uz lasot) grāmatas.

K: Kāpēc tieši lasot grāmatas?

L: Tāpēc, ka tas veido tēlaino domāšanu, kas dzīvē ir vajadzīga, lai atrastu labākos risinājumus dažādām situācijām. Ir ļoti labi, ja bērnam bērnībā lasa priekšā pasakas un vēlāk, kad bērns jau iemācās lasīt, turpina to darīt kopā ar jums. Tas veido bagātu valodu ar daudziem salīdzinājumiem un ļauj radošāk izpausties. Pats svarīgākais ir tas, ka tiek attīstītas prasmes patstāvīgi spriest un izvērtēt situāciju, jo grāmatās parasti sižeti ir visdažādākie, un arī risinājumi mēdz būt tādi, kas mums pat prātā nenāktu. Var teikt, ka izlasīta grāmata līdzinās sarunai ar pašu autoru. Dažādi autori sniedz dažādas iespējas paskatīties uz vienu un to pašu situāciju.

Tātad varam teikt, ka ķermenim jeb mūsu uzvedībai attiecībās ar prātu ir izdevīgi, ja ir bagāts vārdu klāsts, spēja patstāvīgi spriest un izvērtēt situāciju. Jo, no malas raugoties, tas rada izglītota un zinoša cilvēka iespaidu.

L: Tagad padomāsim, kāds ķermenim ir labums no mūsu sajūtām un emocijām?

K: Droši vien ir atšķirība vai es esmu dusmīga vai priecīga.

L: Atcerēsimies, ka mēs runājam par attiecībām ar sevi. Kad tu dusmojies uz sevi un kad esi par sevi priecīga?

K: Droši vien, ja es kaut ko izdomāju izdarīt un man tas sanāk, tad esmu priecīga, ja nesanāk – dusmīga.

L: Vai dusmas ir par rezultātu, vai kaut ko citu?

K: Sākumā par rezultātu, bet, ja tā padomā, tad laikam jau par to, ka izdarīju nepareizu izvēli.

L: Jā, tā tiešām ir. Patiesībā sajūtas palīdz izdarīt izvēli. Tāpēc svarīgi ir mācīties apzināties, kas ir tas izdevīgums, ko es iegūstu no manis izdarītās izvēles.

K: Vai var teikt, ka mācies būt godīgs pret sevi un nemelot sev?

L: Tieši tā. Var samelot citam, bet sev nē. Mums sāp, ja uzzinām, ka kāds cits mums ir melojis, bet daudz vairāk sāp, kad saprotam, ka esam melojuši paši sev.

L: Sarunu vakaru noslēdzot, maziņš kopsavilkums par to, ko nozīmē būt attiecībās. Attiecības veidojas, ja ir izdevīgums. Ja izdevīguma nav zūd interese. Attiecībās ar sevi pats svarīgākais ir iemācīties būt godīgam pret sevi gan izvērtējot savas zināšanas un prasmes, gan izdarot izvēli, jo neviens cits nespēj nedz domāt, nedz arī just tavā vietā. Tu esi tas, kurš pieņem lēmumu, kā izturēties konkrētā brīdī.

L: Par to, kā veidojas attiecības ar otru cilvēku, runāsim nākamajā sarunu vakarā.

Paldies par atsaucību, sadarbību un jūsu viedokļiem. Uz tikšanos!