Bez manas palīdzības tu savā dzīvē… (1.daļa)
(Vakaru vadīja: Inguna Balgalve)
Palīdzēt. Ko mēs saprotam ar šo vārdu? Vai, palīdzot otram, mēs izdarām viņam pakalpojumu, vai tomēr varbūt kaitējam? Vai palīdzēšana otram sava izdevīguma pēc ir palīdzēšana, vai tomēr tur slēpjas kas cits? Ja man ir palīdzēts, vai man šī cilvēka priekšā ir jājūtas kā parādniekam? Atbildes uz šiem jautājumiem mēģinājām iegūt mūsu tikšanās reizē.
Sveicināti!
L (lektors): Klāt ir kārtējais mūsu sarunu vakars. Šovakar parunāsim par to, ko mēs katrs domājam par palīdzēšanu. Ko, jūsuprāt, nozīmē palīdzēt?
K (klausītājs): Kad ir kaut kas, ar ko viens nevar tikt galā, tad, palīdzot divatā vai vairākiem cilvēkiem, to var paveikt kopā. Mēs varam palīdzēt bērniem un arī gados vecākiem cilvēkiem. Palīdzība var būt ne tikai fiziskā vai materiālā veidā, bet arī psiholoģiski varam otram palīdzēt, viņu iedrošinot un atbalstot.
L: Jā, palīdzība var būt dažāda. Izanalizējot vārdu “palīdzēt”, pa – līdzēt, iegūstam vārdu “līdzēt”. Tātad, tas būtu uztverams kā līdzēšana otram cilvēkam. Palīdzēt nozīmē darīt kopā, nevis otra vietā.
K: Kā ir ar maziem bērniem, jo viņi taču paši nevar un neprot daudzas lietas?
L: Kas attiecas uz bērniem, lai saprastu, kur ir robeža starp palīdzēšanu un izlutināšanu, ir jābūt skaidriem bērna audzināšanas principiem. Bērns ir pieaugušo atdarinātājs, tāpēc viņš mācās, atdarinot tos, ar kuriem visbiežāk ir kontaktā. Cilvēks no dabas ir tā iekārtots, ka attiecīgajā vecumā ir interese par konkrētām lietām. Ja šo interesi nomāc vai neļauj izprast, tad, laikam ritot, interese par to zūd. Kad cilvēks kļūst pieaudzis, viņš cenšas izvairīties no tā, ko nav iemācījies, cenšoties to aizstāt ar kaut ko citu.
Piemēram, kad bērns aug, vecāki savas aizņemtības vai citu iemeslu dēļ nevelta laiku, lai bērnam iemācītu gatavot ēst. Brīdī, kad bērns kļūst patstāvīgs, viņš saprot, ka viņam vajag otru, kurš prot gatavot, vai arī pelnīt tik daudz, lai ēstu kafejnīcās vai restorānos.
K: Ne jau visi ir spējīgi tik daudz pelnīt, un arī, ja tev ir ģimene, taču nevedīsi viņus katru dienu uz kafejnīcu.
L: Un kā risināt šo situāciju? Tad šāds cilvēks sāk interesēties par tādiem cilvēkiem, kuri prot gatavot, pretī piedāvājot to, ko prot pats. Jūsuprāt, šāda situācija ir palīdzēšana, vai nē?
K: Tas ir pagājušā gadsimta princips, kad vīrietis pelna naudu, un sieviete veic mājas darbus, tai skaitā gatavo ēst.
L: Ja uz šo minēto modeli skatās no mūsdienu pozīcijām, tad šobrīd vairumā sievietes un vīrieši prot nopelnīt naudu, bet, atnākot mājās no darba, sievietei sākas “otrā darba maiņa mājās”, kur, savukārt, vīrieši pārsvarā plāno laiku savām vajadzībām. Protams, vienmēr ir izņēmumi, bet mēs šobrīd runājam par to, ka tas ir bijis pieņemts kā norma daudzus gadu desmitus. Mēs esam šajā sistēmā auguši un kā atdarinātāji arī daudz ko vēl joprojām darām tāpat. Rezultātā rodas neapmierinātība ar savu partneri.
K: Kur tad ir risinājums?
L: Veidojot attiecības, nav jāmeklē partneris, kurš prot to, ko neprotu es, bet gan tāds, ar kuru es varu daudzas lietas darīt kopā un pie vajadzības spējam viens otru aizstāt. Mēs nedzīvojam otra dzīvi, bet gan katrs pats savējo. Tieši tāpēc ir svarīgi, lai vecāki, audzinot savus bērnus, viņiem iemāca visu, kas vajadzīgs, lai, bērniem pieaugot, viņi būtu gatavi patstāvīgai dzīvei.
K: Tad, kad tu esi jauns, tev ir tik daudz kas jāpaspēj, tāpēc bieži ir vieglāk daudzas lietas izdarīt bērna vietā, jo, kamēr viņš tiks galā kaut vai ar ģērbšanos uz bērnudārzu, tu jau kavēsi darbu.
L: Protams, mēs zinām, kāda ir realitāte. Tomēr tas nenozīmē, ka vecākam nav jāatrod laiks, lai saviem bērniem iemācītu to, kas viņiem dzīvē būs vajadzīgs. Kā to izdarīt, katram jāatrod savs variants, jo vienotas receptes nav. Ir absolūti muļķīgi domāt, ka bērns pats iemācīsies to, ko vecāki viņam nav ieaudzinājuši. Cik cilvēkus jūs pazīstat personīgi, kuri būtu sevi izveidojuši par personībām bez vecāku vai tuvu cilvēku līdzdalības?
K: Skola un sabiedrība arī piedalās bērna audzināšanā. Dažkārt bērns no tā, ko redz sabiedrībā, vairāk ietekmējas nekā no mājām.
L: Protams. Tas nozīmē, ka vecāki kopā ar bērniem nav pārrunājuši sabiedrībā notiekošo, atstājot to paša bērna ziņā. Bērnam, kuram nav pieauguša cilvēka dzīves izpratnes un pieredzes, nevar būt sava viedokļa par notikumiem, kas notiek sabiedrībā. Bērni atdarina vecākus, izturoties un runājot ar tām pašām frāzēm kā vecāki mājas apstākļos. To ļoti labi jums pastāstīs bērnudārza audzinātājas un mazo klašu skolotāji. Ja vecākiem ir brīdis pavērot savus mazos bērnus, kad viņi to nemana, viņi ieraudzīs to, kā paši runā pa telefonu, kā noliek novilktās drēbes, ķemmē matus utt. Ne velti ir teiciens, ka ābols no ābeles tālu nekrīt.
K: Tomēr bērni arī ir dažādi, kaut aug vienā ģimenē.
L: Jā, katrs no bērniem var izvēlēties citu atdarināšanas vērtu piemēru. Vienam tuvāka ir mamma, un viņš darīs kā mamma, otram – tētis, tas atdarinās tēti. Nav noteikts, ka meita atdarinās mammu, bet dēls - tēvu. Bērni izvēlas savu autoritāti un atdarināšanas vērtu piemēru. Ir gadījumi, kad jaunākais bērns atdarina savu vecāko brāli vai māsu. Bet, viennozīmīgi, tas ir kāds no ģimenes locekļiem, vai arī cilvēks, ar kuru tiek pavadīts daudz laika kopā (piemēram, auklīte).
L: Atgriežoties pie šīs dienas temata - bērniem ir jāpalīdz tik daudz, lai viņi spētu patstāvīgi veidot savu dzīvi un attiecības ar apkārtējiem. Atcerēsimies, ka palīdzēt nozīmē – darīt kopā, nevis otra vietā, piepalīdzot tur, kur vienam vēl neveicas tik labi, lai pats tiktu galā ar situāciju.
Tie vecāki, kas dara bērnu vietā, sakot ka, tas ir mīlestības vārdā, vai uzskatot bērnu par mazu, lai kaut ko pats varētu izdarīt, bieži nenojauš, ka viņi sagatavo savus bērnus ciešanām un izsmiešanai no vienaudžu puses, kad bērns pieaugs.
K: Kā zināt, cik ilgi bērnam ir jāpalīdz?
L: Psiholoģiski visu dzīvi, ja bērns jautā pēc padoma. Materiāla palīdzība ir jāizvērtē pēc situācijas. Ir brīži, kad nepalīdzot mēs palīdzam vairāk, bet palīdzot, iegrūžam vēl lielākā postā.
Pēc dabas likumiem, pārrēķinot to cilvēka dzīves garumā, vecākiem “nabassaite” ar bērniem būtu jāpārgriež no 24 līdz 27 gadiem. Tas ir tā saucamais trejdeviņu princips: pirmos 9 gadus vecāki iemāca visu, kas saistīts ar ķermeni, higiēnu, apģērbu, uzvedības kultūru, no 10 līdz 18 gadiem – māca visu, kas saistīts ar emocionālo ķermeni, - attiecības ar apkārtējiem, pašcieņu, pašrealizāciju, interesi par kultūru, mākslu, vaļaspriekiem. No 19 līdz 27 gadiem cilvēks mācās atrast savu vietu pasaulē, veidojas psiholoģiskais mugurkauls. Kamēr bērns aug un dzīvo kopā ar vecākiem, tikmēr tā ir viņa ģimene. Brīdī, kad bērns izveido savu ģimeni, vecāki kļūst par viņa ģimenes tuvākajiem radiniekiem (sievas vecāki, vīra vecāki, brāļi, māsas), un tad gan vairs nevajadzētu bez uzaicinājuma ne dot padomus, ne arī censties ieviest jaunajā ģimenē savu veco kārtību.
K: Skaidrs, bērni nu ir izauguši, bet gribas kādam tik ļoti palīdzēt un dot padomus. :)) Ko lai dara? Varbūt jāpalīdz saviem vecākiem?
L: Tā jau tas dabā ir iekārtots, ka cilvēks dzīvei jēgu redz tad, ja jūtas vajadzīgs un novērtēts. Ar palīdzību vecākiem jābūt uzmanīgiem, jo ne vienmēr tas, kas mūsuprāt šķiet viņiem vajadzīgs, viņuprāt ir tāpat. Cilvēkam nepatīk būt otram par apgrūtinājumu, un tāpēc vecāki bieži vien nemaz nevēlas, lai par viņiem pārāk rūpējas, kur nu vēl mācītu kā pareizi jādzīvo.
K: Tomēr ir daudzi vecāki, kuri visu dzīvi gādā un rūpējas par saviem bērniem, kaut tie jau sen ir pieauguši, un uzskata to par palīdzēšanu.
L: Rūpes un palīdzēšana nav gluži viens un tas pats. Par to, kā veidot veselīgas attiecības starp bērniem un vecākiem, ir tēma atsevišķam sarunu vakaram. Viss, kas attiecas uz palīdzēšanu pieaugušam cilvēkam, vai tie ir vecāki, draugi, kaimiņi, darba kolēģi utt., jāatceras viens zelta likums: palīdzam otram (ja tas ir mūsu spēkos) tad, kad mums to lūdz, un to, ko lūdz. Ja mums šķiet, ka otram ir vajadzīga palīdzība, vispirms pavaicājam, vai viņš grib, lai mēs viņam palīdzam.
Tā kā sarunu vakara pirmajā daļā saruna vairāk sanāca par vecāku vēlmi palīdzēt bērniem, tad par palīdzēšanu citiem cilvēkiem turpinājām otrajā daļā.
- Kad ir jāpalīdz un kad jāatsaka.
- Kā atpazīt, vai cilvēkam ir vajadzīga palīdzība, vai varbūt tā ir manipulēšana.
- Vai dziednieki var palīdzēt?
- Cik daudz jāpalīdz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām?
Turpinājums sekos jau pavisam drīz!
*Mūsu sarunu vakaros ir iespēja piedalīties arī attālināti. Sekojiet informācijai mūsu mājaslapā www.ra-kursi.lv arī turpmāk!