Pieredzes stāsts “Kā palīdzēt sev atveseļoties un pilnvērtīgi dzīvot tālāk”

(Vakaru vadīja: Vineta Riekstiņa)

Jebkura nopietna diagnoze ir uzskatāma par nopietnu emocionālo krīzi cilvēka dzīvē. Emocionālā krīze var pāraugt arī par krīzi ģimenē, attiecībās, darbā, jebkurā citā jomā.

Krīze neizbēgami ir saistīta ar pārmaiņām, jo tas nozīmē, ka ir izveidojusies situācija, kad tā, kā bija iepriekš, vairs neder, “neiet cauri”. Lai notiktu pārmaiņas, ir nepieciešams laiks. Un, protams, pacietība, pacietība un vēlreiz – pacietība.

Onkoloģija ir viena no tām diagnozēm, kur laiks ir īpaši dārgs, jo tas ir ierobežots. Kad cilvēks uzzina, ka ir saslimis ar vēzi, protams, pirmā reakcija ir šoks, kas katram izpaužas emocionāli dažādi. Taču, lai kā arī būtu, ja cilvēks tiešām grib atveseļoties, tad ir svarīgi pašam pieņemt šo lēmumu, ieliekot tajā patiesu degsmi un enerģiju. Ne velti ir teiciens, ka, ja pacients ir nolēmis izveseļoties, tad neviens dakteris tur neko nevarēs padarīt.

Kad es sāku savu ceļu uz VESELĪBU, es to noliku kā absolūtu prioritāti, pakārtojot tam visu. Kad pirmais šoks bija pārgājis, liku emocijas pie malas un sāku darīt. Kad izdodas “atslēgt” emocijas, tad uz problēmu jau var paskatīties kā uz situāciju, un tas vairs neliekas tik fatāli, jo jebkurai situācijai var atrast risinājumu. Bet ar “atrast risinājumu” vien nepietiek, jo ir arī jādara, jāatrisina, un, pie tam, galvenais darītājs ir cilvēks pats.

Kas ir veselība? Tas ir VESELUMS. Veselība ir jāsaprot daudz plašākā mērogā, nekā mēs esam ieraduši domāt, saprast. Veselums – tas ir kā tu jūties pats ar sevi, ar savu otru pusīti, ar ģimeni, ar bērniem, ar darbu, ar sabiedrību, ar draugiem – kā tas viss saskan ar taviem mērķiem kopumā, kā tu to esi iedomājies, gribējis, lai ir, un kā tas ir izdevies realitātē. Ja kaut vienā no šīm sfērām tu jūti neapmierinātību, tad tas jau ir indikators, ka veselums nav pilnīgs. Ja mēs šīs sajūtas ignorējam (un lielākā daļa to tā arī darām), tad, tām turpinoties gadu garumā, šo disharmonisko sajūtu rezultātu atspoguļos arī mūsu ķermenis. Tā aizsākas neveselība – saslimšana.

Turpinot iesākto stāstu par to, kāds bija mans ceļš uz savas veselības (veseluma) atgūšanu, kā jau minēju, pirmais bija apzināts lēmums, ka es nepadošos un darīšu visu, lai atveseļotos. Nākamais solis bija dzīves prioritāšu noteikšana, kur pirmo vietu ieņēma viss, kas saistīts ar veselību, tam es pakārtoju savus plānus un dienas kārtību. Es negribu tik daudz pat stāstīt par medicīniskajām manipulācijām, tās es arī ar pateicību pieņēmu, bet līdz noteiktam solim. Par to turpmāk.

Mans nākamais solis bija garīgās, enerģētiskās prakses. No sākuma tās bija ci gun prakses pastiprinātā režīmā, ja tā var teikt, ar tām es biju nodarbojusies jau vairākus gadus iepriekš. Uz to mani iedrošināja ci gun skolotāja, apliecinot to nenovērtējamo nozīmi. Viņa man deva impulsu – sākt darīt.

Kāda ir garīgo prakšu jēga? Ja mēs paskatāmies, piemēram, rentgenu, tad tajā vietā, kur ir slimība (audzējs), ir redzams tumšs pleķis. Enerģētisko prakšu princips ir apzināta gaismas enerģijas uzņemšana, to tiešām simboliski var nosaukt par gaismas cīņu ar tumsu. Mēs visi zinām, cik daudz gaismas rodas tumšā istabā pat no viena aizdegta sērkociņa! Un, ja mēs zinām, ka cilvēks ir gaismas būtne, vienkārši ķermenī vietās, kur ir iemājojis stress, kas radījis enerģētisku sabiezējumu audos, tādā vietā gaisma netiek cauri. Tādēļ gaismu ir jāuzņem apzināti - ar mīlestību.  

Tajā vasarā, kad man tika diagnosticēts audzējs, es nokļuvu retrītā, kur iepazinos ar savu nākamo skolotāju - Liutauras Viktorinas. Viņš ir vienīgais cilvēks pasaulē, kam ir izdevies izdziedināties no smadzeņu encefalopātijas pēdējā stadijā, tagad viņš savu pieredzi un zināšanas ar mīlestību nodod tālāk cilvēkiem. Kāpēc mani tas uzrunāja? Jo es retrīta laikā sajutu šo enerģētisko prakšu jaudu, bez tam, mani uzrunāja patiesums, vienkāršība, labs humors. Pēc nokļūšanas šajā retrītā, kas man aizsāka Creator’s practices (Radītāja prakses), es uz tām pārgāju pēc tam pilnībā, jo piekrītu viedoklim, ka ir jāizdara izvēle, nevar praktizēt visu vienlaicīgi, jo cilvēka ķermenis ir sistēma, kas pati zina, kā sevi atveseļot, tikai tam ir jārada piemēroti apstākļi (to palīdz izdarīt garīgās, enerģētiskās prakses). Ja tiek izmantotas vairākas prakses vienlaicīgi, tad ķermeņa sistēma apjūk un vairs nesaprot, ko no tās vēlas, un netiek iegūts vēlamais, gaidītais rezultāts.

“Kad cilvēks lūdzas, viņš runā ar Dievu, ar augstākajiem spēkiem, bet, kad cilvēks meditē, tad Dievs un augstākie spēki runā ar viņu.” (L. Viktorinas)

Šīs prakses māca vērsties pie sevis, pie savas dvēseles. Tās māca nevis apklusināt prātu, kā tas ir daudzās garīgajās praksēs, bet gan vērsties pie sava prāta ar mīlestību, kas nāk no dvēseles dzīlēm. Jo viens no vissvarīgākajiem, ja ne pats svarīgākais cilvēka uzdevums jebkurā iemiesojumā, ir iemācīties lietot savu prātu. Prātā rodas vēlmes, bet, ja tas nav “sajūgts” vienotā veselumā ar dvēseli, tad cilvēks grib to, ko viņam nemaz nevajag, kā arī, nemākot lietot sava prāta uzstādījumus, mēs nespējam sasniegt savā dzīvē rezultātus, ko plānojam.

Un vispār, vai mēs kaut ko plānojam? Vai mēs vispār zinām, ko gribam? Bet mēs visi, turpretim, zinām, ko negribam. Tad kas mūsu dzīvē notiek? Jā, tieši tas, uz ko koncentrējam enerģiju. Tas ir, uz to, ko negribam, un tas arī piepildās. 

Meditācijas, enerģijas uzņemšana tagad ir kļuvis par manu dzīves veidu. Kad apgūst pamata principus, prakses ir vienkāršas. Tagad jau tas man ir izveidojies kā jauns ieradums.  Cilvēks ir gatavs interesēties par visu ko, tikai ne par sevi. Tas ir, visu, kas notiek ar viņu, cilvēks saista ar ārējiem cēloņiem, nemaz neaizdomājoties, ka ārējā pasaule tikai parāda viņa iekšējās pasaules saradīto atspulgu. Tādēļ, lai kaut kas mainītos apkārt, ir jāveic izmaiņas sevī. Kā to izdarīt? Jāveido jauni ieradumi!

Cilvēka smadzenēs ir spoguļneironi, ar kuru palīdzību mēs pat neapzināti domās reproducējam to, ko redzam un sajūtam ar citiem maņu orgāniem. Tieši tāpēc mēs sakām, ka cilvēks ir atdarinātājs, ka bērni atdarina savus vecākus. Nepietiks, ja tētiņš dēliņu pamācīs, cik kaitīgi ir smēķēt, tai pat laikā ar patiku ievelkot kādu dūmu.

“Ja to var viens, tad to var visi” – galvenais NLP (neirolingvistiskās programmēšanas) princips. Esmu pieņēmusi sev tādu aksiomu, ka sekošu tādam cilvēka piemēram, kas to ir reāli paveicis, jo tātad - tas ir iespējams!

Jā, par ticību – tā ir sevī jāuztur, tā ir jāsajūt “ar visām kaulu smadzenēm”, pat tādā mērā, ka, ja visa pasaule tevi gribēs pārliecināt, ka tas nav iespējams, tu sekosi savai pārliecībai.

Kad pēc operācijas uzstādīja galējo diagnozi, kas man bija – vēzis 3. stadijā ar metastāzi limfā – ārsti pēc tradicionālās shēmas nozīmēja staru terapiju un hormonālos preparātus, kas jādzer vairāku gadu garumā, es no turpmākās medicīniskās ārstēšanās atteicos. Aizgāju uz tieši vienu staru terapijas seansu, šis pasākums man prasīja četras stundas no manas dienas laika (ceļš uz slimnīcu, gaidīšana rindā, pati terapija, mājupceļš). Es izlēmu, ka, ja kaut vai pusi no šī laika dienā es veltīšu savai veselībai, pastaigājoties svaigā gaisā un nodarbojoties ar praksēm, tad iegūšu daudz vairāk, nekā to pavadot ceļā, korķos, un smagnējā slimnīcas gaisotnē. Es nesaku, ka šādi lēmumi ir jāpieņem visiem,  katram ir savs ceļš. Es izvēlējos savējo.

Vēl ļoti svarīgi ir lietot sabalansētu uzturu, jo teicienam “tu esi tas, ko tu ēd” tiešām ir nozīme. Ir ieteicams lietot uzturā vairāk dārzeņus un graudaugu produktus (arī pilngraudu maizi), bet samazināt gaļas patēriņu. Pēc iespējas izvairīties no cukura lietošanas, tajā skaitā, arī no balto miltu produktiem. Veselīgi ir skābpiena produkti (kefīrs, paniņas). Protams, salāti, zaļumi. Svarīgi ir uzturā izvēlēties augstvērtīgu eļļu. Latvijā nenovērtējama ir linsēklu eļļa, kurai ir visaugstākais Omega 3 un Omega 6 procents.

Latvijā ir ļoti daudz vērtīgu augu, vajag tikai tos apzināt un izmantot, jo jebkurai slimībai pretī var nolikt kādu dabas produktu, kas ir dziedinošs. Es lietoju mūsu pašu smiltsērkšķu sulu, zemestauku sulu, bērza čagu, kurkumas saknes sulu (tas gan nav Latvijas produkts, bet ļoti vērtīgs). Ļoti vērtīgi ir ķirši – saldie un skābie, zemenes, dzērvenes, brūklenes. Mūsu pašu kaņepes; linsēklas, linsēklu eļļa. Dzeramās sodas kūres. Internetā var atrast ļoti daudz informācijas par šo produktu vērtīgumu un iedarbību, ja kādam ir interese, varu padalīties ar receptēm, kā to visu lietoju es.

Ļoti noderīgi ir ievērot ēšanas intervālu 8/16, kas nozīmē – 8 stundu laikā var ēst, bet 16 stundas neēst vispār, bet var dzert nesaldinātu tēju, ūdeni. Ja tiek ievērots šāds princips, tad mūsu ķermenis pats spēj cīnīties ar bojātajām šūnām, tās apēdot, šis princips saucas autofāgija (“autophagy”). Japāņu zinātnieks Yoshinori Ohsumi par šī principa izpēti  2016. gadā saņēma Nobela prēmiju.

Vēl ļoti svarīgi un varbūt pat vissvarīgāk ir veidot jaunus ieradumus, ko jau iepriekš minēju. Jo, ja reiz vecie ieradumi mūs ir noveduši pie saslimšanas, tad tos ir jāmaina. Kā to izdarīt? Sākt ar to, ka tu piefiksē savas domas, rīcības, sajūtas.

Cilvēka personību veido tas, kā viņš domā, jūtas un rīkojas. To var nosaukt par esības stāvokli. Tāpēc tās pašas domas, sajūtas un rīcības pakļauj cilvēku tai pašai pagātnes personīgajai realitātei. Tādēļ var teikt, ka pagātne rada tādu pašu nākotni.

Tātad cilvēks ar savām domām pats ir radījis realitāti, ko sauc par dzīvi. Tādēļ, ja cilvēks grib mainīt ierasto realitāti, ierasto automātisko izvēļu un rīcību, sajūtu ciklu, kas darbojas kā noslēgts loks, jo pēc šīm pazīstamajām sajūtām cilvēks atpazīst sevi, savu “personību”, jāsāk pētīt vai apdomāt tās domas, ko cilvēks ir domājis, un tās ir jāmaina.

Jāsāk apzināties neapzinātā rīcība, ko cilvēks ir izvēlējies demonstrēt un kura ir novedusi pie tiem pašiem pieredzējumiem. Mums katru dienu ir ierastas domas, kas mūs noved pie ierastām izvēlēm, un tam seko ierastas rīcības un reakcijas, kas rada ierastus pieredzējumus un ierastas sajūtas. Tādā veidā mēs visu laiku atrodamies mums ierastajā esības stāvoklī – tas atkal rada ierastas domas, kas noved pie ierastām izvēlēm, ... un tā veidojas noslēgts aplis, no kura mēs netiekam ārā. Visu laiku esam savā ierastajā realitātē.

Kā radīt jaunu realitāti? Mūsu ierastais domāšanas veids jāmaina uz jaunu domāšanas veidu, kas radīs jaunas rīcības, jaunu uzvedību, no kā radīsies jauni pieredzējumi un jaunas sajūtas, tādā veidā mēs sāksim atrasties jaunā esības stāvoklī, kas iedvesmos mūs atkal uz jaunām domām un idejām. Tā mēs pamazām radīsim savu jauno realitāti.

Mūs ietekmē tikai tas, kam apzināti vai neapzināti ticam. Kad cilvēks pieņem kādu rezultātu, notic un padodas tam, apzināti nedomājot par to un neveicot analīzi, viņš atļauj šai noteiktajai realitātei sevi ietekmēt. Lai mainītu kādu uzskatu, ir jāpieņem, ka tas ir iespējams, tad jāmaina emocijas līmenis ar pacilātām emocijām. Tad organisms pārkārtosies arī bioloģiskajā līmenī.

Šīs pārmaiņas nav iespējams veikt īsā laika periodā, tam ir vajadzīga mērķtiecība, pacietība un griba veikt izmaiņas savā dzīvē. Jo mūsu raksturs – tie ir mūsu ieradumi, kas veidojušies cauri dzīvju dzīvēm, un šajā dzīvē mēs esam atnākuši ar visu krāšņo buķeti.

Lai cilvēks izveseļotos, viņam ir vajadzīga enerģija, spēks. To dod meditācijas, kuru laikā notiek apzināta enerģijas uzkrāšana. Jo, atrodoties meditatīvā stāvoklī, cilvēks ir pilnībā atslābis, pievērsies sev un savam emocionālajam līmenim, savām sajūtām, par ko tika teikts iepriekš. Lai mainītu ieradumus, ir vajadzīga enerģija, balanss, ko spēj dot enerģētiskās garīgās prakses. Jo, kad cilvēks ir stresā (kas ir pie šādas diagnozes pilnīgi saprotami), nav spēka neko pasākt, lai kaut ko izmainītu. Prakses sniedz arī mieru, līdzsvaru, kas ir pamats, lai saprastu, ko darīt tālāk.

Un vēl ļoti svarīgi ir veltīt uzmanību savam fiziskajam ķermenim, kustēties, daudz staigāt svaigā gaisā, vingrot, jo ir ļoti svarīgi saglabāt muskuļu tonusu un locītavu saišu elastīgumu. Dzīvība ir kustība, nemitīgas pārmaiņas, un, lai kaut kas mainītos, ir nepieciešams elastīgums, ko arī simboliskā veidā nodrošina veselas locītavas.

Nobeigumā vēlos atgādināt – tā kā mēs dzīvojam 3D (trīsdimensionālā) sistēmā, trijos plānos – fiziskajā ķermenī, sajūtu un domu pasaulē -, un tas viss notiek vienlaicīgi, tad pārmaiņas ceļā uz atveseļošanos arī ir ieteicams veikt visos trijos plānos vienlaicīgi, jo, lai mainītu mūsu prāta programmas, kas ir šī visa augstāk teiktā pamatu pamats, prātam visu laiku ir vajadzīgi pierādījumi, kas uztur ticību, ka viss notiek, tādā veidā prātam ir vieglāk noticēt, ka izmaiņas tiešām notiek.

Nākamajā sarunu vakarā parunāsim vairāk tieši par mūsu ķermeni, kā pēc iespējas ilgāk saglabāt jaunību ķermenī. Ar speciālu svaru palīdzību noteiksim, vai mēs dzeram pietiekami daudz ūdens, vai mums ir pietiekama muskuļu un kaulu masa, kādi ir mūsu iekšējo un ārējo tauku parametri, vai tas ir atbilstoši, kā arī noskaidrosim, kā vislabāk palīdzēt mūsu ķermenim atgūt attiecīgo parametru vajadzīgo balansu, ja tas ir “sašķobījies”.

Uz tikšanos jau šo trešdien, 30. oktobrī!