Kaut kur dzirdēts stāsts

Kaut kur dzirdēts stāsts.

Bija pienācis rīts. Vēl tikai vakar Radītājs bija pabeidzis savu darbu pie planētas Zemes veidošanas, un nu viņš gribēja paraudzīties spogulī, lai varētu salīdzināt, vai Zeme ir tāda pati pilnība kā pats Radītājs. Bet, ak vai, spogulis izslīdēja no Radītāja rokām, un, atsitoties pret Zemi, saplīsa neskaitāmos gabalos. Nu visa Zeme vizuļoja un spīguļoja, un katrā no tiem bija redzams Radītājs. Kaut arī šie gabaliņi bija daļa no veselā, tomēr tie atšķīrās viens no otra, un Radītājs tajos sevi redzēja tik dažādu, ka apjuka, jo nespēja vairs atšķirt, kāds tad viņš ir patiesībā. Tāpēc arī vēl līdz šim brīdim nevienam nav izdevies redzēt Radītāju sejā. No tā laika vēl joprojām Radītājs katru jaunu dienu cenšas šos gabaliņus savienot atkal kopā, lai beidzot uzzinātu, vai viņa radītais ir tādi pati pilnība kā viņš pats.

Stāsta, ka šie Zemē nokritušie gabaliņi ir kļuvuši par Dvēselēm uz Zemes, un tās atradušas mājvietu visā dzīvajā. Kopš tas notika, mēs katru rītu vērojam austam Sauli, kas meklē atspulgu it visā uz Zemes, cenšoties šīs daļiņas savienot vienā veselumā. Tikai vakarā uz brīdi tā atpūšas un sāk visu no jauna.

Arī katrā cilvēkā ir šī Radītāja daļiņa, ko mēs saucam par Dvēseli vai dzīvību. Par to mums atgādina Saule pie debess juma. Saule mūsu dzīvē ir katru dienu bez izņēmuma. Pat tad, ja mēs viņu neredzam, jo starp mums ir šķēršļi, tā tik un tā tur ir. Šķēršļi var aizklāt Sauli, bet nevar to iznīcināt.

Lai arī mēs, cilvēki, esam līdzīgi, tomēr katrs ir citādāks. Katrā mūsos ir gaisma, vieniem tā ir vairāk – un tā ir ieraugāma smaidā, labestībā, sirsnībā, cilvēcībā, bet citiem pietiek tikai savas kailās dzīvības uzturēšanai. Vai vairot sevī šo gaismu vai nē, tā jau ir katra paša izvēle.

Vai svece zaudē savu gaismu, ja tā aizdedzina citas sveces?

Nē! Tā tikai vairo gaismu. Un, kad tā izdegs, tās vietā to turpinās jau daudzas citas sveces.

Kas ir tumsa?

Vieta, kur ienākt gaismai.

Inguna Balgalve